Skroderdienas Silmačos

Rūdolfs Blaumanis · Indra Roga

Komēdija 2 daļās

Pirmizrāde 2010. gada 10. jūnijā

Antonija – Dita Lūriņa
Aleksis – Raimonds Celms
Dūdars – Uldis Anže vai Ainārs Ančevskis
Elīna – Ieva Aniņa
Kārlēns – Uldis Siliņš
Rūdis – Igors Šelegovskis
Ieviņa – Liene Sebre
Zāra – Jana Ļisova
Joske – Kārlis Reijers
Ābrams – Juris Lisners
Pindaks – Ivars Puga vai Ivars Kļavinskis
Pindacīša – Daiga Gaismiņa vai Maija Doveika
Tomuļmāte – Indra Burkovska vai Daiga Kažociņa
Bebene – Ināra Slucka vai Evija Krūze
Pičuks – Romāns Bargais
Auce – Sanita Paula
Tonija – Jete Ančevska vai Austra Grandāne

Orķestris – Marija Bērziņa vai Kaspars Aniņš (bungas), Mārtiņš Egliens (klavieres), Juris Hiršs (ģitāra), Rolands Beļevičs (akordeons), Indulis Cintiņš vai Gidons Grīnbergs (vijole), Ainārs Majors (bass)

Mājas koris – Mārtiņš Brūveris, Kaspars Aniņš, Marta Marija Gruzdova, Ilze Reknere, Anna Emanuela Vaice, Jēkabs Pikšēns, Armands Avots, Viesturs Bēmis

Vanagu saime – Lāsma Kugrēna, Inta Tirole, Voldemārs Šoriņš, Ivars Puga vai Ivars Kļavinskis, Daiga Gaismiņa vai Maija Doveika, Ināra Slucka vai Evija Krūze, Marija Bērziņa, Normunds Laizāns, Gundars Grasbergs, Matīss Budovskis, Agate Marija Bukša, Matīss Kučinskis

Dzelzkāju saime – Lolita Cauka, Uldis Dumpis, Līga Liepiņa, Māra Zemdega, Ainārs Ančevskis vai Uldis Anže, Daiga Kažociņa vai Indra Burkovska, Egils Melbārdis, Dace Bonāte, Mārcis Maņjakovs, Madara Reijere, Laura Siliņa, Līga Zeļģe, Egons Dombrovskis, Rūdolfs Sprukulis

Režisore – Indra Roga
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Večella Varslavāne
Komponists – Aleksandrs Būmanis
Aranžējuma un deju mūzikas autors – Niks Matvejevs
Muzikālais vadītājs – Juris Vaivods
Horeogrāfe – Inga Raudinga
Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins
Producente – Madara Aizgrāve

Izrādes vadītāja – Silga Priekule
Atbildīgā gaismotāja – Alda Priedniece-Adītāja
Atbildīgie skatuves mašīnisti – Jānis Zeltiņš vai Rodrigo Lorencis
Skaņu režisori – Lauris Stanke, Katrīna Kalve vai Reinis Indāns
Sufliere – Inese Pētersone

Šķiet, ka „Skroderdienas” Nacionālais teātris ir tik ļoti piesavinājies, ka tās pieder šim teātrim. Un, pat ja cits teātris tās izrāda, apziņā ļaudīm vienalga paliek doma, ka jāaiziet būtu vēl uz īstajām “Skroderdienām”. Un Īstās ir Nacionālajā. Jo mums tā nav vienkārši izrāde, mums tas jau ir rituāls, kur lomu tēlotāji no kārlēniem vai rūdiem pārtop par dūdariem un ieviņas par pindacīšām vai bebenēm. Režisora uzdevums, 2010. gadā ķeroties pie “Skroderdienām Silmačos”, bija atrast savu svaigumu, savu redzējumu kopā ar aktieriem, lai nelauztu tradīciju, bet būtu mūsējais. Atskatoties uz nospēlēto izrāžu skaitu, šķiet, ka tas izdevās.

„Skroderdienas” ir iespējams izveidot dažādi – pat kā drāmu, ja tiksiet galā ar dziesmām, vai kā grotesku, ja tiksiet galā ar Jāņu nakts liriskajiem skatiem. Tāpēc es teiktu, ka “Skroderdienas” pašas par sevi jau ir žanrs. Tāda pamatīga buķete, kur kopā samesti pļavu, grāvmalu ziedi ar dārza rozēm un pa vidu var uzdurties bitei. Mūsu teātrī tā ir norise, process, rituāls, kurš maina laiku – tā ir kā pavasara rumulēšanās ar tuvojošos Jāņu smaržu, tāds kā lielisks trekns otas triepiens uz jauna audekla – vasaras audekla.

Izrādes režisore Indra Roga

Skroderdienas Silmačos Nacionālajā teātrī

Īss šīs lugas skatuves dzīves apraksts

Pirmoreiz “Skroderdienas Silmačos” pie mums iestudētas 1921. gadā Alekša Mierlauka režijā. Pats Mierlauks uzstājas Dūdara lomā. Otrreiz – gadu pēc Kārļa Ulmaņa veiktā apvērsuma – 1935. gadā, šoreiz – Alfrēda Amtmaņa-Briedīša versijā, kurš no Dailes teātra aizņemas mazliet teatralitātes, turklāt režisors pats spēlē Dūdaru. Šo „Skroderdienu” centrs ir spožā Lilija Štengele Antonijas lomā – viņas ampluā tobrīd ir visas mīlētājas populārajos salonlugu iestudējumos, un šķiet neticami, ka dāma varētu iejusties lauku saimnieces ādā, tomēr tieši tas „Skroderdienām” piešķir neparastu mirdzumu.

Kad Latviju okupē Padomju Savienība, tūlīt tiek domāts par latviešu teātra viesizrādēm Maskavā, lai “reprezentētu” nacionālo kultūru. Šim nolūkam top “Skroderdienas Silmačos” Osvalda Uršteina režijā, izrādei ir arī režisora
asistents – Jānis Zariņš, bet no Krievijas pieaicināts konsultants Nikolajs Ohlopkovs, lai kontrolētu, vai latviešu mākslinieki apzinās to, ka māksla ir svarīgs ideoloģisks ierocis. 1941. gada 4. jūnijā tiek nospēlēts ģenerālmēģinājums, mēģinājumi turpinās, viesizrādes plānotas jūlijā, bet 22. jūnijā sākas Vācijas iebrukums Padomju Savienības teritorijā. Pēc kara uz Ameriku aizbraukušā Osvalda Uršteina vārdu teātra vēsture noklusē līdz pat 90. gadiem, autorību pierakstot Jānim Zariņam.

Pirmoreiz doma par „Skroderdienu” rādīšanu pēckara padomju Latvijā parādās 1949. gadā – seko partijas aizliegums. Iemesls – padomju cilvēkiem nav vajadzīgs ideoloģiski bīstams darbs, kas uzteic lauku saimnieku dzīvi, rāda agrāko laiku Latviju kā zemi, kur bijis labi dzīvot un strādāt. Tikai tad, kad teātris apsolījis, ka jaunajā uzvedumā būs ievērots sociālistiskā reālisma princips, un atgādinājis, ka lugu padomju vara reiz jau tika akceptējusi – izraugoties 1941. gada Maskavas dekādei, atļauja tiek dota.

1955. gads. Antonijas lomu Alfrēds Amtmanis-Briedītis iedala asai raksturotājai ar skarbākiem sejas vaibstiem – Olgai Lejaskalnei, lai būtu skaidri redzams – kalpiem “Silmaču” sētā neklājas viegli, un izrāde var sākt savu skatuves mūžu. Visu izlīdzina publikas mīlestība – cilvēki straumēm plūst uz ”Skroderdienām”, izslāpuši pēc latviskā, pēc savējā. Spoži ir atsevišķi aktierdarbi, kas kļūst par leģendām – Alfrēda Jaunušana Rūdis, Antas Klints Pindacīša, arī Žaņa Katlapa Aleksis, Lidijas Freimanes un Elzas Radziņas Elīna.

1968. gadā, šķietami drīz pēc iepriekšējo „Skroderdienu” atjaunojuma, top pieņemts lēmums uzticēt nākamo atjaunojumu Žanim Katlapam, kas taptu par godu teātra 50 gadu jubilejai. Ir apstiprināts viņa lomu dalījums, 13. novembrī aktieri sapulcējas uz pirmo mēģinājumu, bet atskan telefona zvans, kas pavēstī, ka režisors pirms brīža miris. Uzlicis vārīties rīta kafiju, iegājis istabā pēc „Skroderdienu” eksemplāra, kas stāvējis atvērts uz galda, un palicis pusceļā pēc tā.

Darbs nevar palikt nepadarīts, un, atvadījušies no Žaņa Katlapa, pie „Skroderdienu” 1969. gada iestudējuma ķeras divi pretēja rakstura un rokraksta režisori, kaut arī abi līdz kaulam piederīgi šim teātrim – Alfrēds Jaunušans un jaunais režisors Mihails Kublinskis. Tā kā izrāde joprojām skaitās Briedīša uzveduma atjaunojums, kardinālas izmaiņas netiek veiktas, tāpat daļēji tiek respektēts Katlapa iecerētais lomu dalījums.

1975. gadā pie “Skroderdienām Silmačos” ķeras teātra galvenais režisors Alfrēds Jaunušans. Teātra zinātniece Lilija Dzene šo iestudējumu nosauc par latviešu “spītnieces savaldīšanu”, jo izrādes centrs ir divu spēcīgu personību
sastapšanās – Ģirta Jakovļeva Dūdars ir bezdievīgi skaists un vīrišķīgs, bet viņa reiz un joprojām mīlētā Astrīdas Kairišas Antonija – lepna. Skatītāji uzgavilē arī komiskajiem tēliem – un pēc šīs izrādes par nākamo leģendu kļūst Ulda Dumpja Ābrams. Tāpat publika mīļo visus trīs jauniešus – Lāsmas Kugrēnas Ieviņu, Voldemāra Šoriņa Rūdi un Ulda Norenberga Kārlēnu, bet veceņu lomās, būdams cilvēks ar izcilu humora izjūtu, Jaunušans pirmajā sastāvā
ieliek visas trīs PSRS Tautas skatuves mākslinieces – Veltu Līni, Elzu Radziņu un Lidiju Freimani. Nu, protams, viņu talanta dēļ, ne vairs tāpēc, lai tā lieta būtu droša, jo laiki ir mainījušies, ko pierāda arī “Skroderdienu” viesošanās
Druvienā. Brīvdabas estrādē izrāde pirmoreiz tiek spēlēta 1986. gadā, pulcējot tūkstošiem skatītāju. Jau atkal “Skroderdienās” īpaši svarīga šķita Līgo vakara aina – pār Druvienas pakalniem iedegās Jāņu ugunis, un visi bija kopā, apliecinot, ka latvieši kā tauta vēl ir dzīvi un vienoti. Tā bija uvertīra notikumiem, kas Latvijā sākās pēc pāris gadiem.

Kad 1994. gadā “Skroderdienas Silmačos” iestudē Edmunds Freibergs, viņš vēl nav teātra galvenais režisors, lai gan gaisā kaut kas noteikti jau vēsmo. Kā vēsta teātra mutvārdu vēsture – kad Edmunds Freibergs pie sienas pielicis
jauno lomu dalījumu „Skroderdienām”, viņš divas dienas nav nācis laukā no mājas, bīdamies no rezonanses, jo veceņu lomās viņš bija ielicis paaudzi, ko par vecenēm grūti nosaukt. Izrādes īsto vērtību tomēr radīja galveno lomu tēlotāji, kas katrs pa savam, bet iemiesoja ko gluži arhetipisku no latvieša rakstura – ar pašcieņu un kautru lepnumu te apveltīta bija ne tikai Zanes Jančevskas Antonija, bet arī Daigas Gaismiņas Elīna. Vīrišķīgs briedums piemita gan Rolanda Zagorska Dūdaram, gan Ivara Pugas Aleksim. Pēc šīs pirmizrādes Edmunds Freibergs tiek uzaicināts kļūt par Nacionālā teātra galveno režisoru.

Otrreiz pie “Skroderdienām” Edmunds Freibergs atgriežas 2002. gadā, jo teātrī ienākusi jauna paaudze, viņa vadītais Nacionālā teātra aktieru kurss. Režisors izšķiras par jauniestudējumu, nevis atjaunojumu, līdz ar to mainās
uzveduma intonācija – no liriskas drāmas tā pārtop par delartisko komēdiju, sākotnēji sarūgtinot dažu labu iepriekšējā iestudējuma pielūdzēju. Tomēr jaunie „izaug” savās lomās, un jau otrajā izrādes sezonā komiskajam ir sava, nopietnajam sava daļa šajā izrādē. Savukārt Daigas Gaismiņas un Ivara Pugas pārtapšana no Elīnas un Alekša Antonijā un Dūdarā veido kādu iracionālu saikni ar iepriekšējo iestudējumu, dzīvē apliecinot mūžam mainīgo laiku.

2010. gadā “Skroderdienas Silmačos” tiek uzticētas ar spožu inscenētājas talantu apveltītajai Indrai Rogai, un tik tiešām – šajā “Silmaču” versijā parādās nebijušas nianses un nebijuši tēli, tie, kas kārtīgu latviešu lauku sētu “apdzīvo” vēl ilgi pēc savas aiziešanas no šīs saules.

SKRODERDIENU TĒLU GALERIJA