Vita – Dace Bonāte
Irēna – Indra Burkovska
Alma – Akvelīna Līvmane*
Jūlija – Baiba Valante*
Nepazīstamā – Marija Bērziņa
Viņš – Ivars Puga
Hercs – Voldemārs Šoriņš vai Juris Kalniņš
Irēna – Indra Burkovska
Alma – Akvelīna Līvmane*
Jūlija – Baiba Valante*
Nepazīstamā – Marija Bērziņa
Viņš – Ivars Puga
Hercs – Voldemārs Šoriņš vai Juris Kalniņš
*viesmāksliniece
Režisors un muzikālā noformējuma autors – Rolands Atkočūns
Tulkotāja – Indra Brūvere-Daruliene
Izrādes dramaturgs – Arvis Ostrovskis
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Kristīne Pasternaka
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Video mākslinieks – Toms Zeļģis
Skaņu dizains – Kristaps Diura
Dejas horeogrāfs un kustību konsultants – Rūdis Vilsons
Tulkotāja – Indra Brūvere-Daruliene
Izrādes dramaturgs – Arvis Ostrovskis
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Kristīne Pasternaka
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Video mākslinieks – Toms Zeļģis
Skaņu dizains – Kristaps Diura
Dejas horeogrāfs un kustību konsultants – Rūdis Vilsons
Skaņu režisori – Kristaps Diura, Lauris Stanke
Atbildīgais gaismotājs – Andrejs Stankevičs
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins
Atbildīgie skatuves mašīnisti – Jānis Zeltiņš, Rodrigo Lorencis
Sufliere – Inese Pētersone
Izrādes vadītāja – Silga Priekule
Producente – Anna Vekmane
Atbildīgais gaismotājs – Andrejs Stankevičs
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins
Atbildīgie skatuves mašīnisti – Jānis Zeltiņš, Rodrigo Lorencis
Sufliere – Inese Pētersone
Izrādes vadītāja – Silga Priekule
Producente – Anna Vekmane
Lugas autortiesības pieder Daivai Čepauskaitei un Kauņas Nacionālajam drāmas teātrim
Režisors dzimis 1961. gadā Kauņā. Vietā, no kuras var sākt ceļu gan inženierzinātnē, gan teātrī, ja precīzi nav zināms, ko īsti būvēt – tiltus vai cilvēkus. Profesionālais ceļš tomēr aizsākās ar pirmo – mēģinājumu sakārtot pasauli pēc loģikas. Vēlāk Maskavā, Borisa Ščukina Teātra institūtā (1989), viņš apguva aktiermeistarību un režiju, atmetot
ilūziju, ka cilvēku un tā rīcību iespējams izrēķināt. Tur aizsākas paradokss, kas nereti iegūst metodes apveidus: jo precīzāks uzdevums, jo neparedzamāks rezultāts.
ilūziju, ka cilvēku un tā rīcību iespējams izrēķināt. Tur aizsākas paradokss, kas nereti iegūst metodes apveidus: jo precīzāks uzdevums, jo neparedzamāks rezultāts.
Deviņdesmitajos gados Rolands Atkočūns vadīja vairākus teātrus un citas radošas struktūras – Maskavā radošo apvienību “Atklāsme”, Lietuvā Kauņas Mazo drāmas teātri, kā arī ilgstoši bija Šauļu Drāmas teātra mākslinieciskais līderis. Atkočūna izrādes savu ceļu turpinājušas arī ārpus repertuāra aprites, nonākot vairāku teātra festivālu programmās un dialogā ar starptautisku skatītāju.
Profesionālais ceļš cieši savijies ar Latviju: no 2005. līdz 2008. gadam bijis Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs. Šajā laikā saņemtas “Spēlmaņu nakts” nominācijas kategorijās Gada režisors un Gada izrāde par iestudējumu “CV. Tēvocis Vaņa” Liepājas teātrī. Nozīmīgi iestudējumi tapuši Dailes teātrī, Valmieras Drāmas teātrī,
Daugavpils teātrī un citur. 2012. gadā bijis teātra mākslinieciskais vadītājs Joza Miltiņa drāmas teātrī Panevēžā.
Daugavpils teātrī un citur. 2012. gadā bijis teātra mākslinieciskais vadītājs Joza Miltiņa drāmas teātrī Panevēžā.
Atkočūna klātbūtne Latvijas teātra telpā vairs nav tikai “viesrežija”, bet organiska līdzdalība. Viņš ienāk nevis deklaratīvi, bet ar jautājumu, kas var izklausīties kā anekdote un beigties kā diagnoze. Režijas rokrakstam piemīt intensitāte un temperamenta klātbūtne. Viņa izrādēs smiekli izlaužas sāpju punktos kā aizsardzības
mehānisms pret skaidrību.
mehānisms pret skaidrību.
2026. gadā Rolands Atkočūns pirmo reizi iestudē Latvijas Nacionālajā teātrī. Viņa interpretācijā jaunība lietuviešu dramaturģes Daivas Čepauskaites lugā “Kad atkal būsim jauni” sākas tur, kur cilvēks ir gatavs mainīties.
“Kādreiz mēs visi domājām, ka būsim Kolumbi. Tagad ir tā, kā ir. Tāpēc – atkal būsim jauni!” Režisora doma caurvij arī viņa darbu ar aktieri: pateikt svarīgo nesvarīgi un nesvarīgo – svarīgi. Atkočūns balstās precīzos, nereti negaidītos uzdevumos un atslēgas vārdos, kas nevis paskaidro, bet atver jaunu domāšanas telpu. Viņš ir izteikts
modernists, kurš nebaidās no paradoksa un ironijas arī tad, ja tās skar visjutīgākās tēmas. Jo patiesība nekad nenāk taisnu ceļu – drīzāk smejoties, un tikai tad tā kļūst nopietna.
modernists, kurš nebaidās no paradoksa un ironijas arī tad, ja tās skar visjutīgākās tēmas. Jo patiesība nekad nenāk taisnu ceļu – drīzāk smejoties, un tikai tad tā kļūst nopietna.
“Cilvēks smejas par patiesību. Jo vairāk patiesības, jo smieklīgāk. Un jo smieklīgāk, jo sāpīgāk.”
Teātris paliek kā viena no nedaudzajām telpām, kurā joprojām dominē tiešs, tehnoloģiju nefiltrēts sakars ar cilvēku. Pasaulē, kurā aizvien vairāk satura ģenerē mākslīgais intelekts, teātris piedāvā dzīvu notikumu, kas risinās “šeit un tagad” un kuru nav iespējams precīzi atkārtot vai samontēt. Aktieri ar lielu dzīves pieredzi uz skatuves atnes ne tikai tekstu, bet arī savu personīgo stāstu. Viņu tēlojums balstās pārdzīvotajā patiesībā, kuru skatītājs atpazīst intuitīvi. Daudzu gadu prakse ļauj pārvaldīt smalkākās skatuves izteiksmes nianses – pauzi, skatienu vai klusumu, kas bieži vien ir iedarbīgāk par skaļiem kliedzieniem.
Režisors Rolands Atkočūns
DACE BONĀTE
Tas nenotiek vienā dienā. Mēs maināmies ilgi un visu laiku, nezinādami, uz kurieni un kā maināmies. Man ir grūti precīzi nosaukt vārdā, kas tieši šajos gados kļuvis citāds. Pirmais, ko sapratu – es neesmu mūžīga.
indra burkovska
Mana bērnība un skolas gadi pagājuši Kuldīgā. Es dzīvoju blakus kapiem. Bērnu dienu draudzene Aiva bija kapu vietu uzraudzes, kā mēs viņu saucām, – kapenieces – mazmeita. Līdz ar to par visu, kas notiek kapos, mēs bijām labi informētas. Ir brīži, kad vajag dalīties gan priekos, gan bēdās. Daudzi cilvēki, kurus nospieda lielas bēdas un sēras, pie kapenieces nāca kā mūsdienās pie psihoterapeita. Protams, bēdīgo notikumu ir vairāk, bet ir arī daži smieklīgi gadījumi, un bērēs tad smieklus noturēt grūti.
Piemēram, reiz tika glabāta kāda māmiņa: meitas raud, tiek pacelts zārka vāks, bet izrādās, ka tur guļ onkulis ar lielu bārdu. Savukārt citās bērēs pēc izvadīšanas jau gatavojās zārku laist bedrē, bet, kā jau pavasarī, bedre bija piesūkusies pilna ar ūdeni. Tad atraitne kliegusi pa visiem kapiem skaļā balsī: “Viņš jau ir miris, viņš vairs nav jāslīcina!”, un visiem pavadītājiem esot bijis jāsmejas.
Akvelīna līvmane
Tas varēja būt kādā 4. klasē. Bija brīnišķīgs pavasaris – plauka lapas, putni dziedāja… un bija miris kāds ievērojams partijas biedrs. Kaut kāds nozīmīgs cilvēks. Tika organizēta izvadīšana, un mūs kā pionierus salika godasardzē, kas bija ieplānota kapsētā, garā bērzu alejā. Brīdī, kad zārks jau tika nests pa kapsētas vārtiem, vienam no godasardzes bērniem putns uz pleca un auss atstāja tādu pamatīgu “sveicienu”. Skolotāja mēģināja aizvest aptaisīto puiku prom, mēs nevarējām nomierināties. Sākās drausmīga histērija, kā jau pie bērniem – caur smiekliem un asarām.
Vienīgais, kas uz to visu nereaģēja, bija tas cilvēks, kuru nesa.
baiba valante
Gadu pēc mammas nāves mēs uzlikām viņai pieminekli. Tolaik daudz fotografēju – arī pieminekli. Kad aplūkojām pieminekļa fotogrāfiju rūpīgāk, atklājās, ka no pieminekļa uz mums raudzījās seja – smaidoša teātra maska. Abas ar māsu steidzāmies uz “notikuma vietu”, bet tur nekādas maskas nebija… Sveiciens no mammas bija tikai fotogrāfijā.
marija bērziņa
Kādās bērēs, kur glabāja elektriķi, izvadītāja, aizberot kapu, svētsvinīgi apsolīja: “Un viņa iedegtā lampiņa mirdzēs mūžīgi!”
ivars puga
Bēres. Lauku kapsētiņa. Zārks jau bedrē, vietējie muzikanti sāk spēlēt sēru dziesmu. Mācītājs – pajauns, pagarš vīrietis –, klausoties pirmo pantiņu, paliek nemierīgs un čukst blakus stāvošai sievietei: − Ko viņi tik lēni spēlē? Šie turpina. Pie trešā panta mācītājs neiztur. Pasitis talāru kā sievietes kleitu uz augšu, lēkdams pāri kapu kopiņām, viņš metas pie muzikantiem un sāk diriģēt. Večiem acis lielas! Vēlāk izrādījās, ka mācītāja pirmā profesija ir kordiriģents!
VOLDEMĀRS ŠORIŅŠ
Kopā ar kolēģi piedalījāmies kādās lauku bērēs. Tas bija laiks, kad vēl nedarbojās apbedīšanas firmas, kad aizgājēju līdz dusas vietai nesa tuvāki vai tālāki radinieki. Arī kapiņu aizbēra paši.
Bija ziema, sniegs un krietns sals. Mūža māja ar aizgājēju jau ielaista bedrē. Jāsākas aizbēršanas procesam. Zemē iespraustas sešas lāpstas. Mēs ar teātra kolēģi ņēmām katrs pa vienai un sākām darboties, cerībā, ka mums pievienosies vēl četri vīri. Bērinieku bija kādi cilvēki divdesmit, un starp tiem raženu puisiešu netrūka, taču neviens pie lāpstas neķērās. Visi stāvēja nolaistām, sēru pilnām acīm un piedalīties aizbēršanas procesā netaisījās. Tā nu mēs ar kolēģi divatā to paveicām.
Pēc tam domājām, kas bija tas, kas izraisīja šādu iznākumu – vai pārlieku lielas sēras, vai cieņa pret mākslinieka darbu: sak, ko nu mēs tur pa vidu maisīsimies – viņi tomēr profesionāļi! Arī kapos…
Foto: Mārtiņš Vilkārsis
Foto: Mārtiņš Vilkārsis
Foto: Mārtiņš Vilkārsis
Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv
