Hovards Bīls, ziņu moderators – Egons Dombrovskis
Diāna Kristensena, programmu daļas vadītāja – Agate Marija Bukša vai Agnese Budovska
Makss Šūmahers, ziņu dienesta vadītājs – Ivars Kļavinskis
Frenks Hakets, kanāla izpilddirektors – Igors Šelegovskis
Harijs Hanters, ziņu dienesta asociētais producents – Matīss Budovskis vai Raimonds Celms
Luīza, Maksa sieva – Marija Bērziņa vai Daiga Kažociņa
Eds Radijs, kanāla valdes priekšsēdētājs – Uldis Anže
Šlesindžere, Diānas asistente – Elza Rūta Jordāne
Džeks Snoudens, reportieris – Kārlis Reijers
Nelsons Čeinijs, kanāla valdes loceklis – Normunds Laizāns
Džensens, CCA korporācijas priekšsēdētājs – Emīls Ralfs Zagorskis
Režisors – Ivars Puga
Režisora asistente – Daiga Kažociņa vai Marija Bērziņa
Studijas pārzine – Madara Reijere
Iesildītājs – Matīss Kučinskis vai Kristaps Kristers Ozols
Penija – Laura Siliņa
Pieteicējs (balss ieraksts) – Raimonds Celms
Diāna Kristensena, programmu daļas vadītāja – Agate Marija Bukša vai Agnese Budovska
Makss Šūmahers, ziņu dienesta vadītājs – Ivars Kļavinskis
Frenks Hakets, kanāla izpilddirektors – Igors Šelegovskis
Harijs Hanters, ziņu dienesta asociētais producents – Matīss Budovskis vai Raimonds Celms
Luīza, Maksa sieva – Marija Bērziņa vai Daiga Kažociņa
Eds Radijs, kanāla valdes priekšsēdētājs – Uldis Anže
Šlesindžere, Diānas asistente – Elza Rūta Jordāne
Džeks Snoudens, reportieris – Kārlis Reijers
Nelsons Čeinijs, kanāla valdes loceklis – Normunds Laizāns
Džensens, CCA korporācijas priekšsēdētājs – Emīls Ralfs Zagorskis
Režisors – Ivars Puga
Režisora asistente – Daiga Kažociņa vai Marija Bērziņa
Studijas pārzine – Madara Reijere
Iesildītājs – Matīss Kučinskis vai Kristaps Kristers Ozols
Penija – Laura Siliņa
Pieteicējs (balss ieraksts) – Raimonds Celms
Režisors un tulkojuma autors – Matīss Kaža
Vizuālās dramaturģijas autors – Reinis Dzudzilo
Kostīmu un grima māksliniece – Krista Vindberga
Komponiste – Marta Ansone
Horeogrāfe – Ramona Levane
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Video mākslinieks – Toms Zeļģis
Video materiālu autors – Toms Čaune
Scenogrāfijas interjera attēlu radīšana (MI) – Oļa Golovko
Mūzikas ierakstā piedalījās – Uģis Jansons Krastiņš (saksofons), Rūdolfs Dankfelds (sitaminstrumenti)
Atbildīgais gaismu tehniķis – Sandijs Baranovskis
Skaņu režisori – Kristaps Diura, Reinis Indāns
Skatuves mašīnisti – Mārcis Mālups, Ēriks Brūvers, Toms Bereza
Izrādes vadītāja – Eila Jozepa
Sufliere – Inese Pētersone
Producente – Anna Vekmane
Vizuālās dramaturģijas autors – Reinis Dzudzilo
Kostīmu un grima māksliniece – Krista Vindberga
Komponiste – Marta Ansone
Horeogrāfe – Ramona Levane
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Video mākslinieks – Toms Zeļģis
Video materiālu autors – Toms Čaune
Scenogrāfijas interjera attēlu radīšana (MI) – Oļa Golovko
Mūzikas ierakstā piedalījās – Uģis Jansons Krastiņš (saksofons), Rūdolfs Dankfelds (sitaminstrumenti)
Atbildīgais gaismu tehniķis – Sandijs Baranovskis
Skaņu režisori – Kristaps Diura, Reinis Indāns
Skatuves mašīnisti – Mārcis Mālups, Ēriks Brūvers, Toms Bereza
Izrādes vadītāja – Eila Jozepa
Sufliere – Inese Pētersone
Producente – Anna Vekmane
Īpašs paldies Ivetai Elksnei un LTV ziņu redakcijai, Arnim Krauzem, Kristīnei Anžei, Druvim Vectirānam, Aleksandram Grebņevam, Inārai Sluckai un Gatim Unguram.
Tiešraides lidojumā
Ar žurnālistu, televīzijas un radio raidījumu vadītāju Arni Krauzi sarunājas Matīss Kaža
Ir skaidrs, ka ziņu diktoriem piemīt zināma autoritāte sabiedrībā – tas, ko viņi stāsta, tādā vai citādā mērā ir patiesība.
Latvijā esam salīdzinoši mazs klubiņš to, kas lasa ziņas – 10-15 cilvēku, ar rīta raidījumiem varbūt 20, tas ir salīdzinoši šaurs profesijas loks. Ja skatos kolēģus konkurentu kanālos, tad tie, kuri sākuši kā ziņu lasītāji, profesijā arī paliek. Domāju, ka šobrīd ar Ilzi Dobeli no “Panorāmas” mēs laikam būsim tie senākie un vecākie Latvijā. Es sāku 1997. gada augustā. Ilze, šķiet, gadu agrāk.
Jūs sākāt televīzijā strādāt kā reportieris vai uzreiz lasījāt ziņas?
Es sāku kā reportieris, izejot visas hierarhijas kāpnes.
Kādas tās bija?
Man bija 18 gadu, kad no Latvijas Radio atnācu uz Latvijas Televīziju, turklāt jau ar kaut kādu priekštatu, jo biju iestājies Latvijas Universitātes žurnālistos 1. kursā. Tolaik, jo īpaši uz tādiem, kas uz televīziju atnākuši no radio, skatījās ar piesardzību, kā uz mazāko brāli. Producents bija Gundars Rēders, un pirmie darbi, ko man uzticēja, bija grāmatu apskati sestdienās “Dienas ziņās” pulksten 18.00, pēc tam kultūras ziņas, un tad jau lēnām tālāk… Ļoti spilgti atceros savu pirmo televīzijas ziņu ēteru 1997. gada 31. augustā, jo tas ir saistīts ar princesi Diānu un viņas traģisko aiziešanu. Tā bija svētdienas “Panorāma” ar auditoriju tuvu pie pusmiljona, kas ir nesalīdzināmi ar šodienas ziņu auditorijām. Bija ideja, ka īsi pirms tam lielu daļu dienas ziņu varētu ierakstīt, jau bija salikta secība, līdz pēkšņi no Parīzes pienāca vēsts, ka princese Diāna ir traģiski gājusi bojā. Pirmajā ziņu dienā es sapratu, ko nozīmē darbs ziņās, ziņu moderatora darbs un to, ka neko nevar izplānot pat piecas minūtes uz priekšu. Var būt “karstās ziņas”, kad jāiet “tiešajā”, jāseko paralēli jaunākajai informācijai. Pirmajā reizē kameras priekšā es izbaudīju pilnu spektru. Jābūt gatavam uz visu.
Kā atšķiras šie trīs termini − ziņu lasītājs no diktora un moderatora?
Kad sāku ziņas lasīt, man acu priekšā bija profesija, ko sauc par diktoru. Esmu saticis un runājis ar vairākiem diktoriem no padomju laikiem, kuru darbs bija kameras priekšā labi izskatīties un ar perfektu dikciju nolasīt ziņas, bet ne tās sagatavot. Tās veidoja žurnālisti, redaktori. Līdz ar neatkarības atgūšanu televīzijas žurnālistika būtiski mainījās un ienāca jauni cilvēki, kuri bija gan žurnālisti, kas brauca uz notikumu vietām, gan vakarā kameras priekšā šīs ziņas lasīja. Mainījās arī paaudzes. Līdz tam par ziņu lasītājiem bija priekšstats kā par cilvēkiem virs 50 gadiem. Viszināmākie vārdi, uzvārdi − Laimdota Rone, Uldis Deisons, Anta Rugāte, Gerda Sinkēviča un vēl vesela virkne. Kad es sāku lasīt savu pirmo ziņu izlaidumu, man bija 19 gadi, un droši vien tajā brīdi biju jaunākais Latvijā.
Vai uz jums neskatījās šķelmīgi un neteica, ka pusaudzis lasa ziņas laikā, kad skatītāji bija pieraduši pie vidējās paaudzes ziņu diktoriem, jo ar vecumu tomēr nāk zināma autoritātes izjūta? Tieši vizuālajam tēlam, kas ir uz ekrāna.
Būtu interesanti uzzināt tā laika ziņu dienesta vadības izšķiršanos, kādēļ viņi man uzticēja ziņu lasīšanu. Pirmos gadus es biju pārī ar pieredzējušajām kolēģēm Artu Andersoni un Ināru Makarovu. 90. gados viņas zināja visa Latvija, jo viņas bija divas galvenās ziņu moderatores Latvijas Televīzijā. Jau drīz man sāka uzticēt “Nakts ziņas”, kuras es lasīju viens. Nelaimīgā kārtā arhīvos ir saglabājušies daži mani raidījumi no 90. gadu beigām un 2000. gadu sākuma. Jāsaka, es tādam puisim neuzticētu ziņu lasīšanu.
Kādi Latvijā bijuši iemesli, kāpēc iepriekšējās paaudzes ziņu diktori aiziet prom vai tiek atstādināti. Kurā brīdī diktors attiecīgajam kanālam vairs nav derīgs?
Ir virkne stāstu. Šobrīd lasu Antas Rugātes grāmatu “Mūsu Gerda” par padomju laika Latvijas Televīzijas personību Gerdu Sinkēviču. Tur ir epizodes par to, kā diktorus, kuri vairākus gadu desmitus skatītāju acu priekšā lasīja ziņas, faktiski nedēļas laikā atlaida. Viņi par to uzzināja, izlasot paziņojumu pie sienas. Tas bija 90. gadu sākums. Mainījās laiki un vara, arī pati žurnālistika un televīzija. Diktori bija televīzijas zvaigznes, tādā pašā atpazīstamības statusā kā zināmākās dziedātājas Margarita Vilcāne vai Nora Bumbiere, bet veids, kā viņiem pateica paldies par darbu, daudziem bija ļoti sāpīgs. Zinu, ka dažiem personiski tas beidzās traģiski attiecībā uz veselību un to, kā izvērtās turpmākā dzīve. Daļa šo diktoru bija ar pamatprofesiju − skolotāji, ārsti, bet bija arī tādi, kas neko citu dzīvē nebija darījuši kā bijuši ziņu diktori. No vienas puses, šo lēmumu var saprast un izskaidrot, jo šīs sejas asociējās ar padomju laiku, okupācijas režīmu, propagandu, bet tā nav viņu vaina. No otras puses, šie cilvēki lasīja un stāstīja ne jau tikai par Brežņevu un partijas kongresiem, bet paši veidoja arī intervijas un stāstus par kultūras notikumiem. Cik arhīvos esmu skatījies, tad būtu pārspīlēti salīdzināt viņu darbu ar to, ko šodien redzam, piemēram, Ziemeļkorejas televīzijā. Tomēr viņi asociējās ar tā laika varu. Nesen pamanīju diskusiju saistībā ar “Panorāmas” apaļo jubileju. Viņi bija izdomājuši reklāmas saukli “Uzticamas ziņas jau 60 gadu garumā”, kuram cilvēki komentāros metās virsū.
Velkot paralēles ar jūsu izrādes ieceri, manāmas līdzības. Dažiem darbu uzteica cienījamā vecuma dēļ. Kādam izdevās jaunajos laikos atrast savu vietu, vairāki bijušie diktori veiksmīgi vadīja apsveikumu un jubileju koncertus. Pāris cilvēkiem tas beidzās ar atvadīšanos no šīs dzīves tieši tādēļ, ka tas bija liels šoks − vienā dienā tu vairs neesi vajadzīgs.
Vai ir atšķirība starp moderatora darbu sabiedriskajā medijā un komerctelevīzijā?
Domāju, ka šodien vairs nav, vai arī tā atšķirība nav tik liela. Tad, kad pārgāju uz kanālu TV3, tur to atšķirību redzēju lielāku. Ņemot vērā “Panorāmas” tradīcijas, ka tas ir sabiedriskās televīzijas ziņu dienests, tas priekšstats ir, ka ziņām jābūt tādām… ne nopietnām, smagnējām, bet…
Formālākām?
Jā, varbūt formālākām, bez lielām improvizācijām, dialogiem un jokiem starp moderatoriem. TV3 kanālā redzēju, ka piegājiens ir brīvāks, un tas bija saprotams, jo viņu auditorijas fokuss bija uz gados jaunākiem cilvēkiem, bet “Panorāmas” pamatauditorija bija cilvēki virs 50 gadiem. Mūsdienās tas mainās un liek domāt par moderatoru profesijas nākotni pasaulē un Latvijā. Es nebiju paredzējis, ka televīzijas ziņu stāsts mainīsies tik strauji. Mediju eksperti prognozēja, kas notiks ar televīziju pēc 5-10 gadiem, kādi būs skatīšanās paradumi, bet redzu, ka šobrīd tas mainās burtiski acu priekšā.
Kas ir būtiskākās izmaiņas?
Auditorija.
Vidējais vecums aptuveni 65 gadi.
Mums katru rītu sūta pārskatu par iepriekšējo dienu, un tur redzam skatītāja vecumu, izglītību, reģionu, kur skatās, kur ne. Tas nav nekāds noslēpums, ka cilvēki vecumā līdz 30 gadiem televīzijas ziņas faktiski neskatās nemaz.
Vai skatās internetā, straumēšanā.
Es runāju par klasisko, lineāro televīziju. Vairākus desmitus gadu bija ierasts, ka cilvēki, atnākot mājās, ieslēdz “Panorāmu” vai TV3 Ziņas, bet tagad tas viss ir strauji mainījies. Jaunieši un ne tikai klasiskā veidā ziņas vairs neskatās. Daļa patin atpakaļ interaktīvajā televīzijā, bet pamatā visiem ir sociālie mediji – “Facebook”, “TikTok”. TV3 agrāk tik daudz nestāstīja par pensiju lietām un sociālajiem jautājumiem kā tagad, sekojot savai auditorijai. Mēs novecojam kopā. Otra lieta, ko redzu reitingos, īpaši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā – pirmajos mēnešos bija milzīgs reitingu pacēlums, dažreiz pat dubultojoties. Cilvēkus interesēja ziņas, reportāžas. Pēdējā gada laikā nogurums no ziņām, no kara ziņām atspoguļojas auditorijas mērījumos, un nav ko slēpt, tā skatītāju skaita ziņā ir kritusies. Mēs redzam, ka cilvēki ir noguruši, un varam tikai minēt, no kā, vai arī mūs sāk izkonkurēt “TikTok”. Tā ir realitāte. Šajā bēdu stāstā jāpiemin, ka pats esmu visos šajos tīklos un vēroju, ka starp kaķīšiem, sunīšiem un joku video ir gana daudz kvalitatīvu stāstu, kurus veidojuši mūsu ziņu dienesti. Tas dod cerību salmiņu, ka kvalitatīvās žurnālistikas stāsts nav beidzies, bet pārgājis uz citiem medijiem. Mums šiem apstākļiem droši vien jāpiemērojas. Mūsdienās neviens planšetē vai telefonā neskatīsies pusstundu garas intervijas.
Jā, tikai sižetus, kas interesē.
Sevišķi tādus, kas ar politiku saistīti. Ja tas ir garāks par piecām minūtēm, tad tam jābūt aizraujošam, jo pirksts jau vēlas spiest nākamo, nākamo, nākamo… Stāsti līdz ar to kļūst kompaktāki. Esmu ievērojis, ka pat politiķi ar populistisku pieskaņu nevar iztikt bez ziņu dienestu stāstiem, jo ap kaut ko jau tās sazvērestības teorijas ir jāvērpj, un mēģina mūsu darbu pagriezt par labu savai auditorijai.
Var tikai minēt, ar ko tas viss beigsies. Es šobrīd sēžu dažu kilometru attālumā no Trampa rezidences Maiami, un, runājot šeit ar latviešiem, amerikāņiem, Trampa atbalstītājiem, es redzu, ka ļoti īsā laikā ir mainījušies mediju patērēšanas paradumi un kā šeit ir salikti zīmogi televīzijām un žurnālistiem.
Laiks, kad tika uzrakstīts mūsu darba pirmavots, bija lineārās televīzijas laikmets, ziņu diktors bija ar patiesību saistīta autoritāte. Šobrīd varam runāt par ideoloģiski tendencioziem ziņu moderatoriem, piemēram, tādos kanālos kā “Fox News”, kas ir tipiskākais piemērs. Kā ir mainījies ziņu moderatora tēls?
90. gados, kad sāku interesēties par televīzijas darbu, ziņām, kad sāku pieļaut, ka kādreiz varētu lasīt ziņas, cik vien bija iespējams, daudz skatījos CNN, NBC, lielos amerikāņu kanālus, un pirmais priekštats par to, kas ir ziņu lasītājs, bija anchorman.
Anchorman, jā. Terminam ir interesants skaidrojums, jo anchor ir āķis (enkurs), un anchorman burtiski bija cilvēks-kanāla seja. Ja ziņas bija raidījums, ko visi skatījās, tad šī cilvēka dēļ skatījās attiecīgo kanālu.
Es uz šī āķa uzķēros, jo tur bija gan Tims Raserts (Tim Russert) no NBC, gan ziņu vadītājas gados, ar pieredzi, kas nebija nekādas “bārbijas”, kā mūsu laikos ir pierasts. Bija piemēri, kad šie ziņu lasītāji devās pensijā. Tas bija milzīgs notikums gan kanālam, gan industrijai, kad cilvēks atvadījās no saviem skatītājiem ar īpašu emocionālu paziņojumu, kuram sekoja stāsts, ko šis ziņu moderators savā dzīvē ir intervējis, kādus vēsturiskus pavērsienus redzējis. Viņi bija lielas personības un leģendas.
Kā skatītājam atšķirt, kurā brīdī moderators ir objektīvs ziņu lasītājs? Mums izrādē moderators kļūst par ētera pravieti, kurš saka: “Mēs esam vājprātā nikni, un mēs vairs necietīsim to, kas mūsu valstī notiek.” Tas ir tāds satīras variants, bet realitātē kaut kādā līmenī ziņas tiek ideoloģiski traktētas.
Varu runāt par latviešu skatītāju. Domāju, ka viņš ir domājošs un gudrs, tāds “Fox News” variants Latvijā neietu īsti cauri. Mums ir bijuši izteikti oligarhu laiki un dažādas valdības, bet televīzijas ziņu dienesti un televīzijas ziņas ir spējušas saglabāt žurnālistikas neatkarību, tiesa – ar dažiem izņēmumiem. Piemēram, 2000. gadi… Par to var izlasīt oligarhu “Rīdzenes sarunās”; es necitēšu, bet tā brīža ietekmīgāko politiķu virtuves sarunās tiek spriests, kurš žurnālists viņiem ir labvēlīgs un kam ziņu dienestā piezvanīt. 2000. gados kā skatītājs, vērojot savus konkurentus LNT, pamanīju īslaicīgus, nepatīkamus piemērus, kuri saistījās ar tā brīža politisko varu un kanāla īpašnieku, kurš gribēja draugu būšanas dēļ izdabāt oligarhiem.
Televīzijā vēl neredzam praviešus, notikumu interpretētājus, bet viņi ir “TikTok”, “Youtube” un citās īsformāta video platformās. Kā neitrālajam, salīdzinoši formālajam, citi teiks, konservatīvajam ziņu moderatoram izkonkurēt straumēšanas pravieti?
Faktiski nekā. Tad ir jānāk citai paaudzei. Man ir mācīti citi žurnālistikas un pieklājības standarti, esmu gājis pie runas pedagogiem un nevarētu aizmirst visus loģiskos uzsvarus…
Un visus teikumus pabeigt ar jautājuma zīmi…
Bet atkal − vai vajag? Ja mēs skatāmies uz Latvijas sabiedrību, tā noveco. Lielākos ziņu kanālus – Latvijas Televīzijas “Panorāmu” un TV3 Ziņas ik vakaru katru skatās ~100 000 cilvēku. Varam stāstīt par “TikTok” ietekmi, un ir Latvijas politiķi, piemēram, Vilis Krištopans un Ainārs Šlesers, kuri skaidri pateikuši, ka nevajag nekādus televīzijas ziņu dienestus; viņi paši ierunā un to klipu noskatās 30 000. Vakara ziņu auditorijas tāpat ir krietni lielākas. Varētu paanalizēt, cik no tiem 30 000, kas skatās politiķu “TikTok”, iet uz vēlēšanām, cik no viņiem ir balsstiesības un vai viņus interesē politika. Es domāju, ka politiķi var spēlēties ar to, ka viņiem klasiskā žurnālistika un televīzija nav vajadzīga, bet tāpat bez tās nevarēs iztikt. Vēl vismaz gadus piecus formāts, kāds ir tagad, saglabāsies.
Arī “TikTok” situācija mainās. Pie populistiskāko politiķu ierakstiem arvien biežāk redzu, ka pati “TikTok” auditorija sāk komentāros norādīt uz meliem, nepatiesu, sagrozītu informāciju un atsaucas uz LSM.LV, Delfi.lv, kur tā ziņa bija aprakstīta citādi. Šajā auditorijā ienāk vecāki cilvēki, un viņi tur veic savu sanitāro − faktu pārbaudes darbu. Tas vairs nav jauniešu klubiņš.
Kas ir tās prasmes, kas ziņu moderatoram ir nepieciešamas, un vai ir radušās arī jaunas prasmes, kas atšķiras no 90. gadiem, kad televīzija bija noteicošā?
Varu spriest pēc sevis un kolēģiem. Viena no svarīgākajām īpašībām ir stabila un nosvērta emocionālā nervu sistēma, jo tas ir darbs tiešajā ēterā. Esmu mēģinājis skaitīt, cik stundas gadā pavadu ētera lidojumā. No 365 dienām pusi un vidēji dienā stundu esmu kadrā, līdz ar to vienu mēnesi gadā esmu tiešraides lidojumā. Nervu sistēmai ir, ko turēt. Otra lieta ir tā, ka pat atvaļinājumā un brīvdienās ir jāseko līdzi tam, kas notiek pasaulē, un tas ne vienmēr ir viegli. Nevar paņemt uz nedēļu pauzi un aizmirst par darbu. Tomēr man ir svarīgi arī mācēt atslēgties no ziņām. Jāmāk nesvarīgo nepaturēt. Tā var likties koķetēšana, bet jāapzinās, ka tas ir publisks darbs un ne vienmēr tā atpazīstamība ir patīkama. Ir gadījumi ārpus darba, kad kā vienkāršs cilvēks ieeju veikalā un cilvēki sāk izpētīt manu vakara pirkumu groza saturu. Vai gadījums tramvajā ar kontrolieri, kura pa visu tramvaju saka: “Arni, viss! Durvis es nevēršu vaļā un nelaidīšu ārā, kamēr tu man mazmeitai blociņā neierakstīsi apsveikumu!” Un viss tramvajs četros sastāvos pret tevi ir pagriezušies… Tas nav nekas nepatīkams, bet dažreiz gribas būt kā visiem pārējiem tajā tramvajā.
Ir gadījumi, kad ēters ir nogājis greizi?
Diemžēl nav tādu. Es bieži ar interesi “Youtube” aplūkoju apkopotos kuriozus no visas pasaules. Kas tik nav noticis, kurš tik nav kritis un gāzies, un tad es domāju, kad pienāks tas brīdis, kad es nokļūšu “Youtube” kuriozu apskatā. Bet es savu brīdi vēl gaidu.
Izrādē kanāla boss moderatoram saka, ka televīzijas un straumēšanas platformām nav nekādas nozīmes, jo īstā jēga ir idejās. Vai tiešām televīzija kā platforma nomirs un paliks tikai ideja, kas tika nesta?
Grūti paredzēt, bet domāju, ka tuvākos piecus gadus darbs man un kolēģiem būs.
Mākslīgais intelekts nesāks lasīt ziņas?
Es domāju, ka ziņu moderators būs pats pēdējais dzīvais cilvēks, kurš no ziņu studijas izies vai tiks iznests. Es noteikti neskatīšos ziņas, kuras lasīs robots.
Matīsa Kažas izvēlēti fragmenti no Deivida L. Ickofa grāmatas
“Vājprātā nikns: filmas “Kanāls” tapšana un dusmīgākā cilvēka
liktenīgā vīzija”*
“Vājprātā nikns: filmas “Kanāls” tapšana un dusmīgākā cilvēka
liktenīgā vīzija”*
*Deivid L. Itzkoff “Mad as Hell: The Making of Network and the Fateful Vision of the
Angriest Man in Movie”
Angriest Man in Movie”
“Kas notiktu, ja mēs sāktu izgudrot ziņas? Joks tāds, ka kanāli ir tik vareni, ka var par patiesu padarīt ko tādu, kas nekad nav noticis. Tie pat maniakālu sprediķošanu var padarīt par patiesību.”
Čajefskis ievēroja, cik daudz ziņu veltīts stāstiem, kurus var nodēvēt tikai un vienīgi par dzelteniem. Pamata kategorijas: degoši priekšmeti un ēkas, noziegumi, sekss, asaraini pastāstiņi, negadījumi un eksorcismi. Stāsts par bagātu mantinieci Floridā, kuru uz lieveņa ar mačeti sakapāja kāds uzbrucējs. Intervija ar nūdista māti. Stāsts par kādu nogrieztu dzimumlocekli, kas atrasts vietējā dzelzceļa depo. “Vīrieša dzimumorgāns uz sliedēm,” teica diktors. “Palieciet ar mums, lai uzzinātu vairāk!”
Negaidītajam pagriezienam “Network” stāstā vajadzēja būt šādam: “Objektīvu reportāžu vietā ēterā nonāk dusmīgs pravietis, kurš katru dienu sludina katastrofas un briesmas un izskaudīs mūslaiku nevienlīdzības, divkosības un absurdu.” Problēma ir tāda, ka “dusmīgs pravietis ik dienu – tas kļūs apnicīgi un patiesībā ir kā skabarga pakaļā. Tāpēc Bīlam jāsaglabā forma, bet tai pat laikā auditorijai jādara zināms, ka viņš kuru katru brīdi var
izvirst kā vulkāns.”
izvirst kā vulkāns.”
Sižetam bija līdzības ar kādu traģisku notikumu, kas norisinājās, kamēr Čajefskis strādāja pie scenārija. 1974. gada 15. jūlijā WXLT-TV skatītāji Sarastotā, Floridā vēroja kā Kristīne Čabuka, divdesmit deviņus gadus vecā rīta pārraides “Suncoast Digest” vadītāja, pabeidza savu raidījumu ar šādu tekstu: “Atbilstoši “Channel 40” principiem, kur jums piedāvā asinis un iekšas pilnā košumā, šorīt būs pavisam negaidītas ziņas – pašnāvības mēģinājums.” Pēc tam viņa izvilka 38. kalibra “Smith and Weston” pistoli no iepirkumu maisiņa, kuru slēpa zem galda, un izšāva sev aiz labās auss. Čabuka, kurai bija depresija un kura par pašnāvību bija runājusi jau vairākas dienas iepriekš ar draugiem un kolēģiem, nomira vēlāk tai pašā dienā.
Padijs Čajefskis, Mels Brukss un Hovards Gotfrīds ēd pusdienas vietējā deli. Lai pierādītu, cik stulbi ir televīzijas producenti, Brukss nolemj vienu no viņiem izjokot. Viņš zvana uz NBC drāmas seriālu nodaļu ar mākslīgu vācu akcentu angļu valodā: “Te zvana Bertolts Brehts! Es gribu parunāt par televīzijas tiesībām savam mūziklam ar Kurtu Veilu, “Trīsgrašu operai”.” “Vienu mirklīti,” saka sekretāre, “es noskaidrošu, vai producenta kungs šobrīd ir pieejams
sarunai.” Viņa novieto klausuli uz galda, bet fonā saruna starp sekretāri un producentu joprojām ir dzirdama: “Jums zvana tāds Bertolts Brehts. Kaut ko stāsta par “Trīsgrašu operu”.” Un producents atbild: “Ko tu runā? Brehts taču ir miris.” Bet sekretāre uzstāj: “Kā viņš var būt miris? Viņš ar mani nupat runāja pa telefonu!” Uz ko producents atbild:
“Ā, nu tad cita lieta. Dod tik šurp klausuli.” Šis stāsts aptver visu, ko Čajefskis domāja par televīziju.
sarunai.” Viņa novieto klausuli uz galda, bet fonā saruna starp sekretāri un producentu joprojām ir dzirdama: “Jums zvana tāds Bertolts Brehts. Kaut ko stāsta par “Trīsgrašu operu”.” Un producents atbild: “Ko tu runā? Brehts taču ir miris.” Bet sekretāre uzstāj: “Kā viņš var būt miris? Viņš ar mani nupat runāja pa telefonu!” Uz ko producents atbild:
“Ā, nu tad cita lieta. Dod tik šurp klausuli.” Šis stāsts aptver visu, ko Čajefskis domāja par televīziju.
Savās dienasgrāmatās Čajefskis izveidoja tēlu biogrāfijas pa gadiem. Šūmahers jaunībā strādājis armijas laikrakstā, vietējās avīzēs, radio, NBC rīta pārraidēs, “See It Now”, “CBS Reports” un kanāla dokumentālo filmu un ziņu departamentos, līdz kļuva par ziņu dienesta vadītāju. Diānai turpretī ir tikai pieci iepriekšēji TV darbi – bērnu pārraidē, auditorijas datu analīzē, dienas pārraižu programmēšanā – līdz viņa kļuva par savas nodaļas vadītāju. Tāpat Čajefskis sastādīja visu kanāla programmu pa stundām un izdomāja šoviem un seriāliem tādus nosaukumus kā “Policiste”, “Ķirurgu slimnīca”, “Nāves brigāde” un citus.
Filmas “Network” režisors Sidnijs Lumets sarunā ar aktrisi Feju Danaveju, kas atveidoja Diānu: “Es zinu, ka tu man prasīsi, kas ir viņas vājā vieta. Kur parādās viņas ievainojamība. Pat nemēģini. Viņai tādu nav.” Feja izlikās šokēta. “Vēl vairāk – ja tu man te mēģināsi tādu ieviest, es montāžā to izgriezīšu, tā kā visas tavas pūles būs bijušas veltīgas,” teica Lumets.
Dažas idejas, kas tomēr netika iekļautas filmas “Network” scenārijā. Aina ekspozīcijas pašā sākumā, kur mājkalpotāja atrod Hovardu Bīlu iepriekšējās dienas drēbēs guļošu čokuriņā uz grīdas. Bīlam bija paredzēta arī 19 gadus veca meita Sīlija, kura pakļauta nelaimīgajam liktenim sadzīvot ar “dzērāju tēvu un vājprātīgu māti”. Bija paredzēts arī psihiatrs vārdā doktors Sindels, kurš iesaka Šūmaheram Bīlu ievietot kādā viņa stāvoklim atbilstošā institūcijā, jo Bīla “katatoniskie transi un mānijas raisītās delūzijas esot raksturīgas šizofrēnijai. Bet neizliksimies arī, ka kāds no mums vispār zina, kas tā šizofrēnija tāda ir.”
Kad filma “Network” bija kinoteātros, pazīstamais fantastikas autors Rejs Bredberijs tai veltīja eseju, kurā aprakstīja, ka Čajefska darbam nevajadzēja beigties ar Hovarda Bīla bojāeju. Tā vietā Bīlam vajadzētu veltīt valsts mēroga bēres, kas kanāla reitingus uzceltu vēl augstākā līmenī. Bīlu jāapbedī grandiozās kapenēs, kuras aizklātu milzīgs klinšakmens. Pēc trim dienām klinšakmeni aizveltu prom un kapenes izrādītos tukšas, tādējādi vedinot uz Bīla otro atnākšanu. “Slepkavība, protams, bija viltus,” teica Bredberijs. Hovards Bīls, ar anestēzijas šautriņām sašauts, tiek turēts uz ledus kādā Floridas namā līdz dienai, kad pienāks laiks viņa ekleziālajai atdzimšanai.
Foto: Kristaps Kalns
Foto: Kristaps Kalns
Foto: Kristaps Kalns
Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv
