Dumpīgā Rīga

Iedvesmojoties no Rutku Tēva · Klāvs Mellis

Dziesmu spēle 2 daļās

Pirmizrāde 2025. gada 30. aprīlī

Mārtiņš Gīze, advokāts – Raimonds Celms
Plānprātīgā Marija, viņa līgava – Madara Botmane vai Ieva Aniņa
Griģis, Marijas dēls, dvīņubrālis – Edgars Kaupers
Lipsts, Marijas dēls, dvīņubrālis – Emīls Kaupers
Eniņš, Marijas tēvs – Egils Melbārdis
Ģertrūde, mūķene, plānprātīgās Marijas aprūpētāja – Līga Zeļģe
Čappa, Ģertrūdes algota palīdze – Elizabete Lielmane vai Elza Rūta Jordāne
Špuks, balbieris, burvestību entuziasts – Ainārs Ančevskis
Mellers, Rīgas Doma skolas rektors un diriģents – Mārtiņš Brūveris
Šmuljāns, Mellera palīgs, zēnu vecākais – Matīss Kučinskis
Vellings, Rīgas rātes sindiks – Mārcis Maņjakovs
Eke, Rīgas rātes birģermeistars – Voldemārs Šoriņš
Tastijs, Rīgas rātes soģis – Ivars Puga
Stefans Batorijs, karalis – Kārlis Reijers
Laura, zemniece – Daiga Gaismiņa

Režisors, dramatizējuma un dziesmu tekstu autors – Klāvs Mellis
Scenogrāfe – Austra Sniķere
Kostīmu māksliniece – Berta Vilipsone
Komponists – Ernests Mediņš
Gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers
Horeogrāfe – Ramona Galkina
Vokālā konsultante – Annija Putniņa

Izrādē piedalās Rīgas Doma zēnu koris: Alberts Alsiņš, Miķelis Kristaps Apinis, Matīss Badovskis, Jānis Jansons, Toms Kalbergs, Artūrs Kaļķis, Jānis Kehris, Jāzeps Kehris, Aleksis Andris Kortelainens, Luis Ludvigs Lapiņš, Aksels Līcis, Teodors Luka-Indāns, Kristers Mediņš, Valters Mūrnieks, Edvards Ozoliņš, Rodrigo Ozols, Jānis Priedītis, Jurģis Pudulis, Džonatans Rancāns, Markuss Rozenblats, Jēkabs Salenieks, Bendžamins Tomass Sfērs Stade, Gustavs Švēdenbergs, Fricis Terzens, Vilis Olivers Treilons, Oskars Turnelis, Ernests Upatnieks, Jēkabs Vaickovskis, Kārlis Zālītis, Klāvs Zommers

Rīgas Doma zēnu kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs – Mārtiņš Klišāns
Rīgas Doma zēnu kora direktore – Ilze Baumane

Mūziķi: Jēkabs Nīmanis (klarnete, basklarnete), Artūrs Bērziņš (bastrombons, tuba), Artūrs Noviks (akordeons), Gidons Grīnbergs vai Indulis Cintiņš (vijole), Ernests Mediņš (sitamie instrumenti)

Skaņu režisori – Normunds Zālamans, Lauris Stanke
Atbildīgais gaismotājs – Andrejs Stankevičs
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins
Atbildīgais skatuves mašīnists – Mārcis Mālups vai Rodrigo Lorencis
Sufliere – Inese Pētersone
Izrādes vadītāja – Silga Priekule
Producente – Linda Helviga

Īpašs paldies Maijai Purvītei

Rutku Tēva vēsturiskos romānus pirmo reizi lasīju kaut kad pusaudža vecumā, taču ar laiku gan autors, gan viņa darbi bija piemirsušies. Atmiņā tie atgriezās pavisam nejauši. Kādu vakaru, spaidot televizora pulti, attapos pie “Sieviešu televīzijas” raidījuma “Kad viņas satiekas”, kurā studijas viešņa Baiba Sipeniece-Gavare, atbildot uz jautājumu “Kurš ir tavs mīļākais rakstnieks?”, visnotaļ pārliecinoši paziņoja, ka viņai ļoti patīkot tieši Rutku Tēvs.

Tā nu nonācu pie “Dumpīgās Rīgas”. Šis romāns ir ārkārtīgi teatrāls – tajā ir ne vien dažnedažādi ziepju operu cienīgi sižeta pavērsieni – senas atriebības, negantas nodevības, raganu dedzināšanas, garu izsaukšanas un pat dvīņu sazvērestība –, bet arī kolorīts vēsturiskais fons. Man ir aizdomas, ka Kalendāra nemieri ir drusku simptomātiski mūsu mentalitātei.

Vārdu sakot, “Dumpīgā Rīga” uzdod pavisam vienkāršu jautājumu, proti, kas ir pareizāk – žākstīties pakaļ jampampīgiem jaunlaiku izlēcējiem vai akli sekot gadsimtiem koptajām stulbuma tradīcijām? Un dīvainā kārtā sniedz arī atbildi: varbūt tas nemaz nav tik būtiski. Iespējams, daudz svarīgāk ir atbildēt uz citiem, triviālākiem jautājumiem – kā nosargāt savus tuvākos, kā atzīties mīlestībā.

Klāvs Mellis
Izrādes režisors

DAŽI SKAĻĀKIE RĪDZINIEKU DUMpJI

Rīdzinieku dumpis pret Livonijas ordeni (1524) – Reformācijas nemieri

Iedvesmoti no Lutera idejas par pieticību, Rīgā sākas nemieri pret katoļu baznīcas ārējo greznību. Melngalvji iznīcina altāri Sv. Pētera baznīcā, un grautiņi turpinās arī citās baznīcās, postot mākslas vērtības. Lai atjaunotu kārtību, Rīgas rāte pārņem visas baznīcas un klosterus, aizsākas regulāri dievkalpojumi latviešu valodā, šiem nolūkiem tulkoti teksti, kas nospēlē lielu lomu latviešu literārās valodas izveidē.

Kalendāra nemieri (1584–1589) – pretestība Polijas varai

1582. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs cenšas atjaunot katoļticību Rīgā, izraisot pilsētnieku neapmierinātību. Konflikta redzamākais iemesls ir atteikšanās pieņemt pāvesta Gregora kalendāru, taču nemieru patiesais cēlonis ir rīdzinieku – amatnieku un tirgotāju – vēlme iegūt lielākas tiesības pilsētas pārvaldē un ienākumu sadalē.

Šteinhauera gadījums jeb latvieši pret rāti (18. gs. vidus)

Jau 1738. gada aprīlī parādās rātes rīkojums par latviešu nekustamo īpašumu atsavināšanu viena gada un vienas dienas laikā, pretējā gadījumā tos atņemšot ar varu. Visi vietējie latviešu namīpašnieki protestē, vēršoties pret rāti vēstulē ģenerālgubernatoram. Notiek viedokļu apmaiņa vairāku mēneša garumā, līdz rāte atkāpjas no sava lēmuma. Latviešu namīpašnieku priekšgalā ir Jānis Šteinhauers, turīgs uzņēmējs, koktirgotājs, zāģētavas un papīrfabrikas īpašnieks, kuram pieder ne tikai zeme, bet pat Voleru muiža. Kad Krievijas ķeizars Pēteris III apstiprina viņu par komercijas komisionāru, Rīgas rāte ir spiesta atzīt latviešu tiesības uz brīvu īpašumu iegādi, tirgošanās tiesībām un tiesībām uz izglītību.

Revolūcija Rīgā (1905)

Rīdzinieku dumpinieciskais gars nepazūd līdz ar viduslaikiem, bet transformējas līdz strādnieku un intelektuāļu revolūcijai. 1905. gada revolūcijas laikā Rīga kļūst par vienu no lielākajiem nemieru centriem Krievijas impērijā. Janvārī Rīgā notiek plašas strādnieku demonstrācijas, ko varas iestādes vardarbīgi apspiež, lielākā no tām notiek 13. janvārī Daugavmalā. Žandarmērijai atklājot uguni uz cilvēkiem, tie panikā metas uz Daugavas ledus un iet bojā.

Dziesmotā revolūcija (20. gs. 80. gadu vidus) – Barikāžu laiks (1991)

Rīga kļūst par pretestības epicentru, kur cilvēki izmanto kultūras formas, lai aizstāvētu savu identitāti. 1985. gada Dziesmu svētkos Haralds Mednis nodiriģē aizliegto “Gaismas pili”, 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa notiek demonstrācijas pret padomju režīmu, bet folkloras festivālā “Baltica ‘88” pirmoreiz publiski paceļ sarkanbaltsarkano karogu. 1988. gadā pirmizrāda Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperu “Lāčplēsis”. 1989. gada 23. augustā rīdzinieki pievienojas tiem diviem miljoniem cilvēku, kas sadodas rokās Baltijas ceļā. 1991. gada janvārī Barikādes kļūst par rīdzinieku un visa Latvijas tautas cīņas simbolu un apņēmību aizstāvēt brīvību ar dzīvību.

Lietussargu revolūcija (2009)

2009. gada ekonomiskās krīzes rezultātā sabiedrības pārstāvji aicina atlaist Saeimu. Tam pievienojas vismaz desmit tūkstoši cilvēku, kas pulcējas tautas sapulcē 13. janvāra vakarā Doma laukumā. Tautas sapulce pāraug nekontrolētā huligānismā, dauzot skatlogus un apmētājot Saeimas ēku ar bruģakmeņiem.

kALENDĀRA NEMIERI

Kad 1581. gadā Rīgas atslēgas no vācu ordeņa rokām nonāk Stefana Batorija, Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza, rokās, sākas vērienīgi kristīgās ticības pārkārtojumi, lai Livonija atkal pilnībā atgrieztos Romas Katoļu baznīcas paspārnē. Iesākumam Batorijs pieprasa Rīgas pilsētai vienu baznīcu katoļiem, Rīgas rāte, mieru gribēdama, piedāvā divas, un tā Jēkaba katedrāle un Svētās Marijas Magdalēnas baznīca Vecrīgas viducī uz mūžīgiem laikiem top par katoļu īpašumu. Bet nepaiet ne gads kopš poļu valdīšanas, kas ticis nostiprināts ar Rīgas rātskungu zvērestu Polijas karalim, kad sākas dumpis. Tam pie vainas jaunais karaļa rīkojums pāriet uz jauno kalendāru, kas notiktu tā – desmit datumi vienkārši top izlaisti un pēc 1582. gada 4. oktobra seko 15. oktobris. Rīdzinieki tam atsakās piekrist, jo nevēlas pazaudēt desmit dienas no savas dzīves. Rīgas rāte mēģina kalendāra maiņu skaidrot zinātniski, nejaucot iekšā ne ticības lietas, ne politiku, bet nerod dzirdīgas ausis rīdzinieku vidū, kuri kā sazvērējušies pastāv uz netaisnu desmit dienu nolaupīšanu. Tiesa, Rīgas rāte noklusē, ka uz spēles likti 10 000 zelta dukāti no pilsētas kases, ko Polijas karalis paredzējis kā soda mēru, ja kalendārs netiks ieviests. Tak ne tikai vecais un jaunais kalendārs ir par iemeslu plašajiem nemieriem, jo dumpīgai rīcībai sapulcētie rīdzinieki pie vienām sāpēm vēlas panākt latviešu amatniekiem un latviešu tirgotājiem lielākas tiesības lēmumu pieņemšanā un ienākumu pārdalē.

Virsotni dumpis sasniedz ap Ziemassvētku laiku, jo rātes vīri, klausīgi būdami, Ziemassvētkus sagaida pēc jaunā kalendāra, kamēr vecā kalendāra piekritēji – latviešu amatnieki un tirgotāji – strādā kā ierasts, bet, kad iestājas nakts, iebrūk Jēkaba baznīcā, kur tai brīdī notiek kalpojums par godu Kristus dzimšanai. Toties, kad pienāk Ziemassvētku laiks pēc vecā kalendāra, rīdzinieki ņem un svin, proti, dodas uz baznīcām un dzied bez mācītāja, kaut arī Rīgas rāte aizliegusi svētkus svinēt.

Kā katram dumpim ir savs vadonis, tā rīdzinieku pretošanās kustības priekšgalā stāv Domskolas rektors Heinrihs Mellers, vīna tirgotājs Johans Brinkens, bet jo īpaši pa vairāki lāgi jau minētais Mārtiņš Gīze. Dumpis nespēj rimt pat piecus gadus, un rīdzinieki patiesi panāk vairāku prasību apmierināšanu – pilsētas pārvalde nonāk Lielās un Mazās Ģildes pārziņā un luterāņu baznīca top noteikta par galveno. Tikai 1589. gadā jaunais Polijas karalis rātei daļēji atjauno privilēģijas un par morālu apmierināšanu piespriež nāvessodu Mārtiņam Gīzem un Johanam Brinkenam.

Tikmēr Rīga, vairāk nekā trīs gadu simteņus, savus gadus un dienas skaita pēc senā Jūlija kalendāra. Tikai 20. gadsimta pirmajā gadu desmitā, kad Latvija līdz ar pārējo Krievijas impēriju pāriet uz Gregora laika skaitīšanas kārtību, vecā kārtība tiek atstāta pagātnē. Tas notiek 1918. gadā, kad atšķirība starp kalendāru un Saules ritu pieaugusi līdz pilnām trīspadsmit dienām.

mūžam minēts vārds Rīgas vēsturē - mārtiņš gīze

Rīgas tirgoņa dēls Mārtiņš Gīze nācis pasaulē Tā Kunga 1560. gadā, kaut baznīcas grāmatā pilnīgi ticams piedzimšanas gads nav atronams. Studējis tiesu lietas Kēnigsbergā un atgriezies Rīgā kā advokāts, bet tūdaļ pat ticis iesaistīts kalendāra nemieros. Gīzes vārds top daudzināts annālēs kā drošsirdīgs vadonis, ko par savējo izraudzījusi “dumpīgā Rīga”. Savu slavu tautas vidū Gīze ieguvis dēļ teicamiem runātāja dotumiem un sākotnēji dumpojies tikai pret Rīgas rāti, pieprasīdams jaunā kalendāra ieviešanu, tak pēc neveiksmīgiem izlīguma meklējumiem asi nostājies arī pret Stefanu Batoriju, pašu Polijas karali. No Rīgas pilsētas tapa padzīti jezuīti, viņu īpašumi atņemti, nāvessods izpildīts rātes vīriem – sindikam jeb tiesu lietu pārzinim Vellingam un sekretāram Tastijam. Viņiem visiem tika uzrādīta apsūdzība par
luteriskās lietas un pilsētnieku interešu nodevību.

Mārtiņš Gīze bauda rīdzinieku atbalstu līdz brīdim, kad pilsētā pēc jaunā karaļa Sigismunda III pavēles ienāk poļu karaspēks. Gīze top arestēts un 1589. gadā Rātslaukumā viņiem tiek izpildīts nāvessods. Rīga sāk dzīvot pēc jaunā kalendāra, kas kalpo turpat 40 gadus, līdz Rīgas atslēgas nonāk Zviedrijas karaļa rokā. Zviedri liek rīdziniekiem atgriezties pie vecā kalendāra, un tāds tas Rīgā ir spēkā līdz pat Pirmā pasaules kara vidum.

Rutku Tēvs nav vienīgais, kas Mārtiņu Gīzi cēlis mums priekšā kā romāna varoni, lai mēs domātu par varu un par taisnīgumu uz šīs zemes. Kā cēlu ideju nesējs Gīze minēts arī Mārtiņa Zīverta lugā “Rīga dimd” (1967), un Jānis Poruks Gīzem veltījis pat stāstu „Mārtiņš Gīze” (pirmoreiz izdots 1922). Autors Gīzem soda laukumā licis atvadīties ar vārdiem: “Ardievu, Rīga, lai Dievs tev palīdz; es priekš tevis esmu cīnījies līdz pēdējai dzīves stundai.” Pat Rainis savās dienu piezīmēs min plānu rakstīt lugu par Mārtiņu Gīzi, apcerot viņa viltību un sarunu vedēja dotumus.

KAM piederējusi Rīgas atslēga?

1201–1581

Rīgu pārvalda arhibīskaps un Zobenbrāļu (vēlāk: Livonijas) ordenis, un laika gaitā vairākkārt notiek sadursmes, kurās iesaistās arī Rīgas namnieki

1581–1621

Rīga nonāk Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza Stefana Batorija valdījumā, kurš piešķir tai brīvpilsētas statusu ar dažādām privilēģijām

1621–1710

Rīga ir Zviedru Vidzemes provinces galvaspilsēta ar vācbaltiešu elites ietekmi pilsētas pārvaldē

1710–1918

pēc Rīgas kapitulēšanas Krievijas caram Pēterim I tā kļūst par nozīmīgu impērijas ostas pilsētu, saglabājot nosacītu autonomiju un vācbaltiešu ietekmi līdz pat 19. gadsimta beigām

1917–1918

Rīgu pārmaiņus kontrolē Krievijas Pagaidu valdība un Vācijas impērijas karaspēks

1919

pilsētu pārvalda Padomju Latvijas valdība, Baltijas landesvērs un, novembrī to atbrīvo Latvijas armija, nostiprinot jaunās valsts kontroli

1919–1940

Rīga ir neatkarīgās Latvijas galvaspilsēta

1940–1944

Rīgu okupē PSRS, tad nacistiskā Vācija, līdz 1944. gada oktobrī pilsētu atkārtoti ieņem Padomju Savienība, kas saglabā kontroli gandrīz 50 gadus

1990

pieņemta Neatkarības deklarācija, un 1991. gada augustā neatkarība atjaunota de facto.

BALĀDE PAR TĀLU SENATNI

no dziesmu spēles “Dumpīgā Rīga” libreta

Pirms gadiem padsmit divdesmit
bij doktors Vellings tikko tik
no vācu zemes atjājis
uz Livoniju. Dulburs šis
drīz Rīgas rātei piezīdās.
Lai nolādētas dienas tās!
Ai, ai! Ai, ai!

Reiz, dirnot krogā, ierauga
viņš meiču vārdā Marija.
Tā aizņemta, bet kas par to -
ir Vellingam vienalga, jo
viņš šo ar varu iegūšot,
vien vajag skuķi sazāļot!
Ai, ai! Ai, ai!

Ai, Vellings laivā meiču grūž un aiziras
uz salu pašā vidū Daugavai.
Par zvērībām, kas notika uz salas tās,
mēs klusēsim. Ai, Marija! Ai, ai!

Pēc šausmām, ko šī pārcieta,
tā kļuva garā nabaga:
jūk vārdi, maisās domas un
šai pierē kaut kas gurkst un dun.
Jā, turpmāk meičas palama
būs plānprātīgā Marija.
Ai, ai! Ai, ai!

Drīz dvīņus viņa dzemdēja
No ļaunā lopa Vellinga,
bet skumjais līgavainis, kas
šo mīl, tai svēti nosolās,
ka pārestību atriebt spēs
un taisnība reiz uzvarēs.
Ai, ai! Ai, ai!

Uz Prūsiju zēns dodas studēt likumu
visglaunākajā tiesas skolā, lai
kad izmācīsies, bargu sodu piespriestu
tas Vellingam. Ai, Marija! Ai, ai!

Rit gadi, stundas, nedēļas,
līdz beidzot Rīgā atgriežas
šis zēns kā vīrs, lai satiktu
viņš savu mīļo Mariju.
Ir Mārtiņš Gīze pārradies.
Nu, Velling, nāpsli, saturies!
Ai, ai! Ai, ai!

Foto: Agnese Zeltiņa

Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv

Foto: Agnese Zeltiņa

Foto: Agnese Zeltiņa

Foto: Agnese Zeltiņa

You may also like