Indulis, kūru virsaitis, Embotes pils valdnieks – Kārlis Reijers
Ārija, Kuldīgas pils vācu komtura meita – Laura Siliņa
Ārija, Kuldīgas pils vācu komtura meita – Laura Siliņa
KŪRI
Pudiķis – Gundars Grasbergs
Čandra – Matīss Budovskis vai Mārtiņš Mikožans*
Uģis, zemgaļu zēns, Induļa bruņnesis – Matīss Kučinskis
Vizbulīte, meitene kalpone – Marta Marija Gruzdova*
Ziedotājs un Otrais kūrs – Matīss Klāvs Endzelis*
Pirmais kūrs – Mārtiņš Mikožans*
Pudiķis – Gundars Grasbergs
Čandra – Matīss Budovskis vai Mārtiņš Mikožans*
Uģis, zemgaļu zēns, Induļa bruņnesis – Matīss Kučinskis
Vizbulīte, meitene kalpone – Marta Marija Gruzdova*
Ziedotājs un Otrais kūrs – Matīss Klāvs Endzelis*
Pirmais kūrs – Mārtiņš Mikožans*
LEIŠI
Mintauts, leišu kunigaitis – Uldis Anže
Lengvins, leišu virsaitis – Uldis Siliņš
Karguts, leišu virsaitis – Egils Melbārdis
Tuše, vecene, svētnīcas kalpotāja – Līga Zeļģe
Svaista, leišu jaunava – Agate Marija Bukša
Līgavainis – Klaids Sevostjanovs*
Mintauts, leišu kunigaitis – Uldis Anže
Lengvins, leišu virsaitis – Uldis Siliņš
Karguts, leišu virsaitis – Egils Melbārdis
Tuše, vecene, svētnīcas kalpotāja – Līga Zeļģe
Svaista, leišu jaunava – Agate Marija Bukša
Līgavainis – Klaids Sevostjanovs*
VĀCI
Berneks fon Hērens, Kuldīgas komturs, Ārijas tēvs – Juris Lisners
Kuno, bruņinieks – Ivars Kļavinskis
Sargs – Viesturs Bēmis*
Berneks fon Hērens, Kuldīgas komturs, Ārijas tēvs – Juris Lisners
Kuno, bruņinieks – Ivars Kļavinskis
Sargs – Viesturs Bēmis*
Balsis – Valsts Akadēmiskais koris “Latvija” Māra Sirmā vadībā
*LKA Dramatiskā teātra specialitātes 3. kursa studenti (kursa vadītāja – Indra Roga)
Notikumu vieta: Embotes pils un apkārtne – Vilku lauks un Vilku grava, Pudiķu ciema mežs, Leišmale
Notikumu laiks: kūru brīvības karš ap 1243.–1244. gaduRežisore – Indra Roga
Komponists – Ēriks Ešenvalds
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone
Muzikālais vadītājs – Māris Sirmais
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Video mākslinieks – Artis Dzērve
Dramaturģe – Ieva Struka
Režisores asistents – Markuss Bēmers*
Komponists – Ēriks Ešenvalds
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone
Muzikālais vadītājs – Māris Sirmais
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Video mākslinieks – Artis Dzērve
Dramaturģe – Ieva Struka
Režisores asistents – Markuss Bēmers*
Skaņu režisors – Normunds Zālamans
Atbildīgais gaismotājs – Sandijs Baranovskis
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins
Atbildīgie skatuves mašīnisti – Jānis Zeltiņš, Rodrigo Lorencis
Sufliere – Inese Pētersone
Izrādes vadītāja – Eila Jocepa
Producente – Linda Helviga
Atbildīgais gaismotājs – Sandijs Baranovskis
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins
Atbildīgie skatuves mašīnisti – Jānis Zeltiņš, Rodrigo Lorencis
Sufliere – Inese Pētersone
Izrādes vadītāja – Eila Jocepa
Producente – Linda Helviga
*LKA Dramatiskā teātra režijas 3. kursa students (kursa vadītāja – Indra Roga)
Īpašs paldies VAK "Latvija" valdes loceklim Mārim Ošlejam, producentēm Līgai Štrausai un Zanei Skraučai, kora māksliniekam un saimnieciskās daļas vadītājam Ivaram Krauzem.
Domājot par Raini viņa jubilejas gadā un 1911. gadā sarakstīto lugu “Indulis un Ārija”, četri jautājumi radošajai komandai:
1. Vai un kāda nozīme Tavā dzīvē ir lokālpatriotismam jeb piederībai konkrētai nelielai vietai?
2. Tava atslēgas frāze lugā?
3. Rainis vairākkārt uzsver, ka vēlas dzīvot 200, 300 gadus... Šogad viņam 160. Ciktāl, pēc Tavām domām, viņa sapnis ir piepildījies/ir piepildāms?
4. Vai šodien ir iespējama ideja, kas ir “ārpus laika“, un gars, kas ir “ārpus laika“?
1. Vai un kāda nozīme Tavā dzīvē ir lokālpatriotismam jeb piederībai konkrētai nelielai vietai?
2. Tava atslēgas frāze lugā?
3. Rainis vairākkārt uzsver, ka vēlas dzīvot 200, 300 gadus... Šogad viņam 160. Ciktāl, pēc Tavām domām, viņa sapnis ir piepildījies/ir piepildāms?
4. Vai šodien ir iespējama ideja, kas ir “ārpus laika“, un gars, kas ir “ārpus laika“?
Indra Roga
1. Viss mainās un “pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Bet svešā zemē pēc mēneša es sāku dzirdēt latviešu valodu tur, kur tā neskan.
2. INDULIS: “Nāvei klusa balss”...
3. Ja tikai 300, tad sapnis piepildījies par 53%, ja nieka 200, tad par 80 %. Es novēlētu mūžību!
4. Idejas nāk no radoša gara. Gars nevar tikt saistīts, un kas nav materiāls, tas nevar zust.
2. INDULIS: “Nāvei klusa balss”...
3. Ja tikai 300, tad sapnis piepildījies par 53%, ja nieka 200, tad par 80 %. Es novēlētu mūžību!
4. Idejas nāk no radoša gara. Gars nevar tikt saistīts, un kas nav materiāls, tas nevar zust.
Kārlis Reijers
1. Es esmu bārtenieks. Es esmu no Bārtas. Es esmu no Kurzemes. Es esmu kūrs. Savus pirmos 15 dzīves gadus es pastāvīgi esmu audzis Bārtā. Tā ir puse no manas dzīves. Tā ir vieta, kurā esmu ilgu laiku veidojies, lai nonāktu līdz šodienai. Līdz tādam cilvēkam, kāds es esmu šobrīd. Tā neizbēgami ir daļa no tā, kas un kāds es esmu šobrīd. Un katram ir svarīgi saprast, kas viņš ir, lai ietu savu/pareizo ceļu. Un atbildes par sevi var atrast, tikai sākot uzdot jautājumus.
2. INDULIS: “Ko naids un vara nespēs, mīla spēs.”
3. Raiņa lielums ir neaprakstāms. Jautājumi un tēmas, par ko viņš runā, ir pārlaicīgas un neatrisināmas. Kopš cilvēks ir bijis dzīvs un kamēr būs dzīvs, šie jautājumi būs, un Rainis būs tas, kurš tos uzdod. Mūžīgi. Bet Rainis arī zina, ka beigas ir skaistas.
4. Tas ir iespējams. Tas ir iespējams šodien. Tas ir iespējams jebkurā laikā, tikai pasaule šodien ir tāda, kura šo garu nesaprastu, izstumtu un nogalinātu. Pasaule = cilvēks. Kad cilvēki būs gatavi klausīties, tad šis gars atnāks.
2. INDULIS: “Ko naids un vara nespēs, mīla spēs.”
3. Raiņa lielums ir neaprakstāms. Jautājumi un tēmas, par ko viņš runā, ir pārlaicīgas un neatrisināmas. Kopš cilvēks ir bijis dzīvs un kamēr būs dzīvs, šie jautājumi būs, un Rainis būs tas, kurš tos uzdod. Mūžīgi. Bet Rainis arī zina, ka beigas ir skaistas.
4. Tas ir iespējams. Tas ir iespējams šodien. Tas ir iespējams jebkurā laikā, tikai pasaule šodien ir tāda, kura šo garu nesaprastu, izstumtu un nogalinātu. Pasaule = cilvēks. Kad cilvēki būs gatavi klausīties, tad šis gars atnāks.
Laura Siliņa
1. Man vietas nozīmi rada daba, cilvēki un laika ilgums, ko no savas dzīves konkrētā vietā esmu pavadījusi. Esmu uzaugusi kopā ar konkrētiem kokiem, upi un mežu. Tie mainās tāpat kā es. Pēc ilgākas prombūtnes, atbraucot uz Kuldīgu, es samīļoju ģimeni un skrienu skatīties upi, parunāties ar kokiem un klausīties mežu.
2. ĀRIJA: “Kad laime nāk kā tu, – es pretī nāku. Un tveru mirkli liktenim no pirksta.”
3. Manuprāt, Rainis savos uz zemes nodzīvotajos 64 gados ir paveicis 200 vai 300 gadu garas dzīves darbu!
4. Es uzskatu, ka šodien ir iespējama ideja “ārpus laika”, kā arī gars “ārpus laika”. Šobrīd laiks šķiet nospiedošs, tāds, kas mūs dzen, pieprasa, ierobežo. Jāmeklē viss, kas ir ārpus šīm definīcijām. Varētu šķist – “ārpus laika” kā nelaikā. Bet varbūt “pāri laikam”, “pāri mūsu prāta robežām”.
2. ĀRIJA: “Kad laime nāk kā tu, – es pretī nāku. Un tveru mirkli liktenim no pirksta.”
3. Manuprāt, Rainis savos uz zemes nodzīvotajos 64 gados ir paveicis 200 vai 300 gadu garas dzīves darbu!
4. Es uzskatu, ka šodien ir iespējama ideja “ārpus laika”, kā arī gars “ārpus laika”. Šobrīd laiks šķiet nospiedošs, tāds, kas mūs dzen, pieprasa, ierobežo. Jāmeklē viss, kas ir ārpus šīm definīcijām. Varētu šķist – “ārpus laika” kā nelaikā. Bet varbūt “pāri laikam”, “pāri mūsu prāta robežām”.
Ēriks Ešenvalds
1. Es nāku no Priekules, kas ir 19 km no Embūtes Joda dambja. Kurzemnieks caurcaurēm – ar visām maņām izjustais Kurzemes zemes rits un ļaužu valoda ir veidojuši manu iedabu un skatījumu uz pasauli. Manas esības sēkla iekrita tur, un manas saknes barojās tur, un arī dīdzis, audzis es esmu tur. Savējais starp savējiem. Tāpēc arī ļoti sāp katrs kopīgais zaudējums – savulaik slēdza pienotavu, tagad vidusskola pārtaps par pamatskolu, bet tik ļoti gribētos dot saviem bērniem to, ko pats reiz piedzīvoju un kas darīja mani laimīgu!
2. “Vairāk nespēj sasniegt cilvēks, visu aizdošu es projām, turēšu tik labo sirdi – tev, to sirdi došu tev.” Tas nav lugas teksts, bet iedvesmoja izrādes mūzikas radīšanai.
3. Ideālais uztur tautas ētiku. Bez tā cilvēks kļūst korumpēts, ļauns, necilvēcīgs. Šodien, ja sapņi un ideāli tiek grauti, esot jāraksta Trauksmes cēlēja ziņojums. Mēs esam kļuvuši tik bailīgi runāt atklāti! Ir izdevīgāk slēpties aiz Raiņa platajiem pleciem un uzturēt viņu dzīvu – kā mauzolejā, nevis pašiem būt drosmīgiem un tādus audzināt arī mūsu bērnus, studentus. Indulis bija drosmīgs!
4. Pārlaicīgais jau ir domu stratosfēra, ko karam vai tirgum nedasniegt. Kaut manai Latvijai būtu vairāk drosmes – tā ir augstākā dzīves pilotāža, tik vienkārši! Tad mazināsies nākotnes gausums, kam enkuri likti mauzolejos.ža, tik vienkārši! Tad mazināsies nākotnes gausums, kam enkuri likti mauzolejos.
2. “Vairāk nespēj sasniegt cilvēks, visu aizdošu es projām, turēšu tik labo sirdi – tev, to sirdi došu tev.” Tas nav lugas teksts, bet iedvesmoja izrādes mūzikas radīšanai.
3. Ideālais uztur tautas ētiku. Bez tā cilvēks kļūst korumpēts, ļauns, necilvēcīgs. Šodien, ja sapņi un ideāli tiek grauti, esot jāraksta Trauksmes cēlēja ziņojums. Mēs esam kļuvuši tik bailīgi runāt atklāti! Ir izdevīgāk slēpties aiz Raiņa platajiem pleciem un uzturēt viņu dzīvu – kā mauzolejā, nevis pašiem būt drosmīgiem un tādus audzināt arī mūsu bērnus, studentus. Indulis bija drosmīgs!
4. Pārlaicīgais jau ir domu stratosfēra, ko karam vai tirgum nedasniegt. Kaut manai Latvijai būtu vairāk drosmes – tā ir augstākā dzīves pilotāža, tik vienkārši! Tad mazināsies nākotnes gausums, kam enkuri likti mauzolejos.ža, tik vienkārši! Tad mazināsies nākotnes gausums, kam enkuri likti mauzolejos.
Mārtiņš Vilkārsis
1. Piederības sajūta pie konkrētas vietas mums ir iedzimta, tā rada drošības sajūtu, patvēruma un izdzīvošanas iespējas, pašapziņu un arī ego. Tā tas ir bijis jau kopš cilvēces sākumiem, vācēju un mednieku laikiem. Šajā kontekstā es neesmu nekāds izņēmums. Mēs esam savējie. Tad atnāk kāds ciemiņš, tad vairāki. Kad ciemiņu skaits sasniedz kritisku daudzumu, tāpat kā visā dzīvajā dabā, tas kļūst par invazīvo sugu un sākas dalīšana “savējos” un “svešajos”. Cilvēku darbība pār citiem cilvēkiem nonāk līdz neatgriezeniskām sekām. Tā sākas nelaimes un karš. Robežas starp “mēs” un “viņi” var mainīties atkarībā no pieredzes, morāles normu izplatības un kultūras evolūcijas virzītājiem, un par to atbildīgi esam mēs paši.
2. ĀRIJA: “Mans mīļais Dievs! lai beidzas ar tas karš.”
3. Kā redzam, Rainis jau ir “nodzīvojis” 160 gadus, bet vai nodzīvos 300 – to mēs neredzēsim.
4. Ideja un garīgums – kā prāta pieredzes sekas – ir iespējami laikā, kad šī pieredze tiek piedzīvota, un tie var tikt turpināti, līdz tiek realizēti cikliski atkal un atkal. Tāpēc “gars ārpus laika” drīzāk ir kā vienotas cilvēka psihes un sociālo attiecību garants, nevis vienkārši neatkarīga, nemainīga ideja vai dogma. Ārpus šī laika pastāv lielās Visuma patiesības un lietu patiesā daba, kuru izzināšanai varam tikai mēģināt pietuvoties. Mēs varam būt patiesi, bet tā vienalga nebūs Patiesība. Kā teicis Rodžers Skrutons “Bet Dievam ir tuvas un personiskas attiecības arī ar tiem, kas Viņu nepieņem.” Un tā tas būs arī ārpus laika.
2. ĀRIJA: “Mans mīļais Dievs! lai beidzas ar tas karš.”
3. Kā redzam, Rainis jau ir “nodzīvojis” 160 gadus, bet vai nodzīvos 300 – to mēs neredzēsim.
4. Ideja un garīgums – kā prāta pieredzes sekas – ir iespējami laikā, kad šī pieredze tiek piedzīvota, un tie var tikt turpināti, līdz tiek realizēti cikliski atkal un atkal. Tāpēc “gars ārpus laika” drīzāk ir kā vienotas cilvēka psihes un sociālo attiecību garants, nevis vienkārši neatkarīga, nemainīga ideja vai dogma. Ārpus šī laika pastāv lielās Visuma patiesības un lietu patiesā daba, kuru izzināšanai varam tikai mēģināt pietuvoties. Mēs varam būt patiesi, bet tā vienalga nebūs Patiesība. Kā teicis Rodžers Skrutons “Bet Dievam ir tuvas un personiskas attiecības arī ar tiem, kas Viņu nepieņem.” Un tā tas būs arī ārpus laika.
Anna Heinrihsone
1. Es ļoti pieķeros sev tuvām vietām – Barona ielas dzīvoklis, Saunags Kurzemē, Kauguru tirgus, meža ceļš starp Vaidi un Pitragu, Imantas Depo, un vieta aiz Pūņām, kad tuvojas Talsiem. Kad esmu tur, jūtos spējīga radošam darbam un priecīgai dzīvei. Vai tas ir lokālpatriotisms – būt laimīgam kādā konkrētā dzimtenes vietā? Neuzskatu Latvijas valsts institūcijas kā uzticamu sabiedroto. Es neizprotu savu attieksmi pret valsti kopumā. Tomēr gribu dzīvot un strādāt tieši šeit.
2. INDULIS: “Man no tevis bail:
Ar trīsām vien es tevim tuvojos,
Kur liegi roku uzliec - sitiens sit,
Kad vēli runāt, aizraujas man balss;
Bet tavas acis urbās man līdz sirdij,
Man sirdi raisīja no vietas nost
Un tevim sēja klāt. Bet prāts un gars
Kā kvieši traucas prom nez kur, nez kā.
Es metos bēgt tur mežā; tas ir mans,
Tur cerēju pie sevis kļūt, – ak dievs,
Par tevi šalca vējš, par tevi klusums…”
3. Aiz simboliem un valstiskuma idejām, aiz ideāliem un tīriem tēliem, tik tieši sirdī ietiecas Induļa monologs. Mīlestība ir katras dzīvības alkas. Tiekšanās pēc tās ir tikpat dabiska kā elpošana.
Rainis (arī citi latviešu valodā rakstošie autori) ir kā valodas banka. Reālai cilvēka dzīvībai nav nozīmes attiecībā pret laiku. Kamēr Rainis netiks pārlikts “vieglajā valodā”, tas pastāvēs arī pēc 1000 gadiem.
4. Laiks ir ierobežojošs jēdziens. Nogrieznis, kurā mēs esam pie apziņas? Ja cilvēks zaudē atmiņu, tam pazūd arī laiks. Ir dienas, kad es domāju, ka garam nav nozīmes, ka laiks to apēd. Tomēr es jūtos drošāk dienās, kad ticu idejai, kurai laiks ir vienaldzīgs.
2. INDULIS: “Man no tevis bail:
Ar trīsām vien es tevim tuvojos,
Kur liegi roku uzliec - sitiens sit,
Kad vēli runāt, aizraujas man balss;
Bet tavas acis urbās man līdz sirdij,
Man sirdi raisīja no vietas nost
Un tevim sēja klāt. Bet prāts un gars
Kā kvieši traucas prom nez kur, nez kā.
Es metos bēgt tur mežā; tas ir mans,
Tur cerēju pie sevis kļūt, – ak dievs,
Par tevi šalca vējš, par tevi klusums…”
3. Aiz simboliem un valstiskuma idejām, aiz ideāliem un tīriem tēliem, tik tieši sirdī ietiecas Induļa monologs. Mīlestība ir katras dzīvības alkas. Tiekšanās pēc tās ir tikpat dabiska kā elpošana.
Rainis (arī citi latviešu valodā rakstošie autori) ir kā valodas banka. Reālai cilvēka dzīvībai nav nozīmes attiecībā pret laiku. Kamēr Rainis netiks pārlikts “vieglajā valodā”, tas pastāvēs arī pēc 1000 gadiem.
4. Laiks ir ierobežojošs jēdziens. Nogrieznis, kurā mēs esam pie apziņas? Ja cilvēks zaudē atmiņu, tam pazūd arī laiks. Ir dienas, kad es domāju, ka garam nav nozīmes, ka laiks to apēd. Tomēr es jūtos drošāk dienās, kad ticu idejai, kurai laiks ir vienaldzīgs.
Māris Sirmais
1. Mana atbilde šeit ir nelokāma – ļoti liela nozīme manai dzimtajai vietai, manai valodai, manai tautai, manai kultūrai un manai valstij. Par to pārliecinos un to īpaši izjūtu, kad kādu laiku esmu koncertbraucienos vai ārzemēs pasniedzu meistarklases. Tā vilkme uz mājām ir milzīga, kaut arī katra ārpus Latvijas pavadītā diena nes jaunus iespaidus, jaunas tikšanās, jaunu enerģiju, vienmēr gribas atgriezties Latvijā. Te viss ir man piederīgs, saprotamāks, izjūtamāks, garšīgāks - mirdzošāks gaiss, skaistākas debesis, skanīgāki putni, varenāki ozoli un smaržojošākas liepas.
2. INDULIS: “Ir jāmodina tautu gulošs gars.”
3. Kamēr pastāvēs latviešu valoda, Raini nekas neapdraud – ņem, kuru lugu gribi – viss dzīvs un blīvs ar tik daudz simboliem un metaforām, var meklēt viņa domu gaitai līdzi mūža garumā – nekad viss līdz galam nebūs saprotams, tik sarežģīti, bet tik dziļi.
4. Par visiem simts procentiem uzskatu, ka izcilākais mākslā tapis, pateicoties “gariem”, kas dzīvo ārpus laika. Neskaitāmi piemēri nesaprasto mākslinieku, kuru darba augļus mēs baudām tagad. Un ne tikai baudām, bet kurus uzskatām par izciliem, kuri balsta mūsu pasaules kultūras izpratni. Nav runa tikai par van Gogu vai izsvilpto Bizē “Karmenu”, tikpat daudz ciešanu ticis arhitektiem – Sidnejas operas, Vīnes Valsts operas, Eifeļa torņa autoriem.
2. INDULIS: “Ir jāmodina tautu gulošs gars.”
3. Kamēr pastāvēs latviešu valoda, Raini nekas neapdraud – ņem, kuru lugu gribi – viss dzīvs un blīvs ar tik daudz simboliem un metaforām, var meklēt viņa domu gaitai līdzi mūža garumā – nekad viss līdz galam nebūs saprotams, tik sarežģīti, bet tik dziļi.
4. Par visiem simts procentiem uzskatu, ka izcilākais mākslā tapis, pateicoties “gariem”, kas dzīvo ārpus laika. Neskaitāmi piemēri nesaprasto mākslinieku, kuru darba augļus mēs baudām tagad. Un ne tikai baudām, bet kurus uzskatām par izciliem, kuri balsta mūsu pasaules kultūras izpratni. Nav runa tikai par van Gogu vai izsvilpto Bizē “Karmenu”, tikpat daudz ciešanu ticis arhitektiem – Sidnejas operas, Vīnes Valsts operas, Eifeļa torņa autoriem.
GARS ĀRPUS LAIKA
Iekļaujot teātra repertuārā Raiņa darbu, visus atjaunotās Latvijas gadus nākas saskarties ar divām būtiskām iebildēm no dažādiem sabiedrības slāņiem, kas apmeklē teātri – Rainis ir novecojis un Rainis ir par sarežģītu mūsdienu cilvēka uztverei. Diskusijas, kas veltītas Raiņa poētikai, varbūt vēl tika aktualizētas pirms desmit gadiem, kad Rainim un Aspazijai tika svinēta 150 gadu jubileja, bet arī šīs diskusijas drīzāk palika konferenču zālēs un referātu krājumos. Neatminos aplūkojam šo paradoksu – kā tas, kas ir novecojis, var būt par sarežģītu, ja dialektikas likums ved tikai vienā virzienā – uz priekšu laikā un nekad ne atpakaļ.
Kas esam mēs, kam tas šķiet novecojis, kādā valodā mēs runājam, rakstām un domājam, un galu galā, kas tad ir tas sarežģītais Raiņa poētikā. Deminutīvi un saīsinātie piedēkļi? Romantiskais patoss un blīvais simbolu un metaforu slānis? Daudzvārdība, ko gribas reducēt uz tiešu vēlmju, sāpju, ilgu, naida, mīlas paušanu? Dzejas valoda nav ielas valoda, bet nekad nav bijis citādāk – tā, kā raksta jebkurš latviešu dzejnieks 2025. gadā savos darbos, nerunā ne darba vietās, ne kafejnīcās ne kāds cits, ne viņš pats.
Domājot par Raini, allaž sev jāatgādina, ka laikā, kad viņš rakstīja lugas un dzeju, viņš bija “mūsdienu” autors – dzejnieks, kura darbi rezonēja ar sava laika lasītāju. Lasītāju, kura lasīšanas pieredze mērāma dažās desmitgadēs, pasaules pieredzējums – atsevišķos indivīdos un visbiežāk tādos, kas dodas prom no mājām pasaulē un neatgriežas, vienalga, vai 1906. gadā bēgot uz rietumiem vai dodoties iepirkt zemi uz dziļu Iekškrieviju. Kas Raiņa poētiku dara tuvu mūsu vecvecvecāku paaudzei – kāpēc viņiem tas nebija par sarežģītu, ja gudrāki esam mēs. Ja esam.
Īstas atbildes nav, bet aizvien biežāk šķiet, ka mazvērtības kompleksi, kas, kā zināms, ārēji ļoti bieži izpaužas kā agresīva bravūra, var iezīsties asinīs jeb ietecēt zemapziņas dzīlēs tiktāl, ka lietā liekams un vērtīgs šķiet tikai svešais un citu atzītais, jo, daudzus gadus strādājot teātrī, nav izdevies dzirdēt, ka novecojis ir Šekspīrs. Par spīti tam, ka poētika, kādu viņš izmanto, nav nedz mūsdienu, nedz ielas valoda, romantikas un patosa, kaislību un līķu netrūkst, bet neviens sevi cienošs indivīds neuzdrošinās ar pušplēstu zilbi paust, ka tas, ko 17. gadsimta sākumā sarakstījis dižais Viljams, būtu pārāk sarežģīts. Kaut sarežģīti tas patiešām ir.
Esejas apjoms neļauj piesaukt virkni citu aizgājušo dižgaru, bet atslēgas vārds, domājot par Raini, Šekspīru un tiem citiem, ir – lielās tēmas. Tas, kas Šekspīram ir “būt vai nebūt”, Rainim ir “piedot vai nepiedot”, “ziedot vai pašam ziedoties”, “mīlēt vai atteikties”, “es vai otrs”, “sev vai citiem”, “liels vai mazs”.
Un pēdējā ir tik būtiska tēma vai visos Raiņa darbos, bet jo īpaši “Indulī un Ārijā”.
Un pēdējā ir tik būtiska tēma vai visos Raiņa darbos, bet jo īpaši “Indulī un Ārijā”.
Kaut arī darbība notiek vēsturiski pierādāmā laikā – ap 1244. gadu, kā liecina Atskaņu hronika, ne Indulis, ne Ārija, ne Mintauts, ne Berneks un pat ne Kuno nav pusdievi, puscilvēki, kā antīkajā dramaturģijā. Viņi ir cilvēki ar miesu un asinīm, bet – viņi dzīvo kara laikā, proti, viņu dzīves determinē karš, un Rainis viņus pārbauda pašus ar sevi – cik liels cilvēks tu esi. Vai tev vispār ir iekšēja nepieciešamība būt lielam cilvēkam. Vai laikā, kad tava dzīve var pārtrūkt jebkurā mirklī, tev ir svarīgi saglabāt cilvēcību. Kas nošķir mūs no zvēriem, ja instinkti izrādās spēcīgāki par apziņu.
Rainis bieži jābūtību izvēlas kā esamību, lai vieglāk saprast, ka katrā no mums ir jaunā cilvēka potenciāls, jo tāpat kā aug laiks, tā aug cilvēks. Tikai gars pret garu var doties līdzvērtīgā cīņā, jo tad, ja cīnās fizisks spēks, robežas iezīmē izmērāms lielums. Fizisku pārspēku var veikt tikai ar gara pārspēku, vienalga, vai tas nozīmē gudrību vai enerģiju. Bet varbūt runa tomēr ir par spēju ziedot sevi, lai dzīvotu tas, ko tu mīli, tāpēc Induli un Āriju, kuri zina un saprot, par ko runā, kad sagaida upuri no otra, spoguļo Uģis un Vizbulīte, kuri jūt ar sirdi to pašu, tik viņiem vēl nav to vārdu, kas ir mums.
“Vai tik daudz bēdu, tik daudz daiļa un augsta vajaga, lai tiktu par tādu sūda nieciņu, kas ēd, guļ, paķepurojas? Kad es tik tāds niecīgs loceklītis ķēdē, tik maz palīdzu pasaulei attīstīties, kam tad mani tā izrīkot, ka es ko vairāk gribu?” Ar šiem vārdiem pirms 10 gadiem sākās izrāde “Raiņa sapņi” uz šīs pašas skatuves, kur pēc dažām minūtēm Jūs skatīsieties “Induli un Āriju”.
Ieva Struka, dr. art
Karte ataino izrādes “Indulis un Ārija” radošās komandas senču dzimto vietu attālumu no Embotes, kur senajā Kursā risinājās vēsturiskie notikumi.
EMBOTE/EMBŪTE
Embūte 13. gadsimtā bijusi nozīmīgs kuršu zemes Bandavas centrs, ko apliecina fakts, ka Embūtes kuršu pils vairākkārt ir minēta tā laika rakstītajos avotos, īpaši Atskaņu hronikā. Embotes pilskalns stratēģiski veiksmīgi novietots, jo ziemeļu pusē purvaina pļava, dienvidos un austrumos – dzirnavu upe, rietumu pusē plašāks laukums, bet aiz tā – grava.
Drīz pēc vācu pils uzcelšanas Kuldīgā, Livonijas ordenis tomēr iekaro Embūtes kuršu pili, un dzīvi palikušie piekrīt kristīties.
1244. gadā Lietuvas karalis Mindaugs Embūtei uzbrūk jau kā kristiešu pilij. Tas savlaicīgi pamanīts un izsaukti palīgspēki (gan kurši, gan ordeņa brāļi) no Kuldīgas, kuri izdevīgā brīdī no netālu mežā izvietotas slēptuves pārsteidza cīņā par pils ieņemšanu iesaistītos lietuviešus un tos padzina, iegūstot krietnu laupījumu.
1253. gadā Embūte minēta sešu kuršu zemju dalīšanas dokumentā, kad tā nonāca Kurzemes bīskapa varā, kurš drīz pēc tam ap 500 m dienvidos no pilskalna lika celt savu mūra pili.
Par Embūti 2025. gadā
Vaiņodes novada Embūtes ciemā palikuši tikai desmit iedzīvotāji. Vēl pirms 40 gadiem Embūtē bijuši veikali, baznīca, muiža, kultūras nams, pasts un ambulance. Tagad caur Embūti satiksmes autobuss nekursē, līdz tuvākajai pieturai jāmēro trīs kilometri, bet veikals atrodas sešu kilometru attālumā.
Tagad Embūtes ciemu no nogrimšanas aizmirstībā glābj tikai Rainis, precīzāk sakot, tūristi, kas vēlas apskatīt leģendām apvīto kuršu pilskalnu, Vilku gravu, Induļa un Ārijas ozolus un citus vēsturiskos objektus.
Latvijā ar Induļa vārdu kā vienīgo šobrīd ir reģistrēts 671 vīrietis, Ārija kā vienīgais vārds dots 1885 sievietēm.
Lietuvas valdnieks Mindaugs (1200 – 1263)
Mindaugs ir pazīstams un līdz šodienai daudzināts kā Lietuvas pirmais karalis un zemju apvienotājs. Livonijas Atskaņu hronikā jau viņa tēvs nosaukts par dižu valdnieku. 1219. gadā pieci Lietuvas kunigaiši, tostarp arī 19 gadus vecais Mindaugs, noslēdz miera līgumu ar Volīnijas kņazu.
1238. gadā Mindaugs pirmoreiz minēts kā Lietuvas valdnieks. Mindaugam ir izdevies apvienot visas lietuvju – aukštaišu un žemaišu – zemes, iznīcināt savus sāncenšus, pakļaut visus citus leišu kungus un nodibināt apvienotu Lietuvas valsti, kas bija unikāla pagānu valsts kā sala toreizējā kristīgajā Eiropā.
1244. gadā Mindaugs ar lielu karaspēku iebrūk Livonijas bruņinieku ordeņa pārvaldītajā Kurzemē, bet cieš sakāvi pie Embūtes.
1244. gadā Mindaugs ar lielu karaspēku iebrūk Livonijas bruņinieku ordeņa pārvaldītajā Kurzemē, bet cieš sakāvi pie Embūtes.
1250. gadā Galīcijas kņazs Daniels un Vācu ordenis noslēdz savienību pret Lietuvu, tāpēc Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs svinīgi ielūdz pie sevis Vācu ordeņa Livonijas mestru, lai slēgtu mieru un izteiktu tam savu nodomu pieņemt kristīgo ticību, tādējādi apliecinot ordeņa pārākumu. Livonijas mestrs Andrejs apsola Mindaugam izgādāt karaļa kroni, par ko Mindaugs savukārt apsolīja ordenim dāvināt vairākas savas zemes.
1251. gadā Mindaugs apprec Martu, augstdzimušu valdnieka Vismanta atraitni. Tai pašā gadā Romas pāvests Inocents IV izdod rīkojumu kronēt Lietuvas dižkunigaiti Mindaugu par karali, bet ar nosacījumu, ka Mindaugam un viņa pēcnācējiem jāatzīst savu karaļvalsti par Svētā Pētera krēsla īpašumu.
1253. gada 6. jūlijā Kulmas bīskaps Heinrihs Heidenreihs kronē lietuviešu dižkunigaiti Mindaugu un viņa sievu Martu par Lietuvas valsts karaļpāri. Zelta kroņi tiek kalti Rīgā.
Tomēr ne visas Mindauga pārvaldītās ciltis pieņem jauno ticību, kurā saskata atkāpšanos no sentēvu tradīcijām un merkantilu draudzēšanos ar vāciem. Īpaši negatīva nostāja ir žemaišiem, kas 1260. gadā kopā ar kuršiem sakauj Livonijas ordeni Durbes kaujā, pēc šīs kaujas Mindaugs pārtrauc miera līgumu ar Livonijas ordeni, tādējādi īstenojot žemaišu valdnieka Almina plānu apvienot baltu ciltis cīņā pret ordeni un iekļaut tajā Mindaugu.
Karaliene Marta mirst 1262. gadā, Mindaugs atņem viņas māsu valdniekam Daumantam, tādējādi noskaņojot viņu pret sevi. Daumants kopā ar citu Mindaugam nelabvēlīgu virsaiti Trenotu veic sazvērestību un 1263. gadā nogalina Mindaugu kopā ar abiem viņa jaunākajiem dēliem Rūkli un Rupeiķi.
Pēc Mindauga bojāejas Lietuvā, kas bija atkritusi no katoļticības, sākas pusgadsimtu ilgas jukas, līdz varu nostiprina Ģedimins (1316–1341). Lietuvas lielkņazu valsts 1569. gadā beidza pastāvēt kā neatkarīga vienība, kļūstot par Polijas sastāvdaļu ar plašu autonomiju.
Tomēr 6. jūlijs Lietuvā ir oficiāla svētku diena – Valsts svētki – jo tieši ar šo dienu tiek saistīts Lietuvas valstiskums.
Karalis Mindaugs ir vairākkārt atspoguļots ne tikai lietuviešu, bet arī latviešu literatūras klasikā, vispazīstamākie darbi ir Raiņa luga “Indulis un Ārija” un Mārtiņa Zīverta luga “Vara”.
Lietuvā – Justīna Marcinkēviča dramatiskā poēma “Mindaugs”, Leonarda Andriekus poēma “Karalis Mindaugs”, prozā - Vinca Kreves “Mindauga nāve”, Joza Kralikauska “Mindauga nogalināšana”, Jona Užurkas “Mindaugs – karaliskās asinis”.
Indulis un Ārija. Stāsts par mūziku.
Foto: Mārtiņš Vilkārsis
Foto: Mārtiņš Vilkārsis
Foto: Mārtiņš Vilkārsis
Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv
