Barons Mēvenšterns, Alaines dzimtkungs – Uldis Anže
Frišvagars, muižkungs – Mārcis Maņjakovs
Horsta madama, saimniece – Daiga Gaismiņa
Kristīne, istabas meita – Elza Rūta Jordāne
Vešeriene, Kristīnes māte – Maija Doveika
Edgars, staļļa puisis – Kārlis Reijers
Alders, muižas skrīveris – Matīss Kučinskis
Vīskrelis, sulainis – Raimonds Celms
Sutka, kučieris – Gundars Grasbergs
Pavārs – Rūdolfs Sprukulis
Akmentiņš, gruntnieks Alainē – Matīss Budovskis
Klenga, nomnieks Alainē – Ainārs Ančevskis
Alfrēds – Emīls Šteinbergs vai Artis Štelfs, vai Roberts Štelfs
Frišvagars, muižkungs – Mārcis Maņjakovs
Horsta madama, saimniece – Daiga Gaismiņa
Kristīne, istabas meita – Elza Rūta Jordāne
Vešeriene, Kristīnes māte – Maija Doveika
Edgars, staļļa puisis – Kārlis Reijers
Alders, muižas skrīveris – Matīss Kučinskis
Vīskrelis, sulainis – Raimonds Celms
Sutka, kučieris – Gundars Grasbergs
Pavārs – Rūdolfs Sprukulis
Akmentiņš, gruntnieks Alainē – Matīss Budovskis
Klenga, nomnieks Alainē – Ainārs Ančevskis
Alfrēds – Emīls Šteinbergs vai Artis Štelfs, vai Roberts Štelfs
Režisore – Inese Mičule
Vizuālais dramaturgs – Reinis Dzudzilo
Komponists – Rihards Zaļupe
Horeogrāfe – Liene Grava
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Video mākslinieks – Toms Zeļģis
Vizuālais dramaturgs – Reinis Dzudzilo
Komponists – Rihards Zaļupe
Horeogrāfe – Liene Grava
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Video mākslinieks – Toms Zeļģis
Skaņu režisori – Katrīna Kalve, Gints Rutks
Atbildīgais gaismotājs – Sandijs Baranovskis
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins
Atbildīgie skatuves mašīnisti – Toms Bereza, Mārcis Mālups
Sufliere – Inese Pētersone
Izrādes vadītāja – Eila Jozepa
Producents – Rihards Gāle
Atbildīgais gaismotājs – Sandijs Baranovskis
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins
Atbildīgie skatuves mašīnisti – Toms Bereza, Mārcis Mālups
Sufliere – Inese Pētersone
Izrādes vadītāja – Eila Jozepa
Producents – Rihards Gāle
Titullapā izmantots Rūdolfa Blaumaņa lugas “Ugunī” izdevuma vāks.
Izdevējs: Valtera un Rapas akciju sabiedrība, 1923. gads, Rīga.
Avots: Nacionālā teātra bibliotēka
Izdevējs: Valtera un Rapas akciju sabiedrība, 1923. gads, Rīga.
Avots: Nacionālā teātra bibliotēka
Publicitātes attēli veidoti kolodija slapjās plates tehnikā, kas radīta 1851. gadā.
Foto autors: Māris Ločmelis
Foto autors: Māris Ločmelis
Lasiet Blaumani, lasiet "Ugunī". Lugu, kuru klāj dažādi uzslāņojumi, bieza priekšstatu kārta un stereotipi. Un vēl – aizbrauciet uz Koknesi, izstaigājiet muižas parku un zudušās Alaines pils drupas. Pie baznīcas pavērojiet Daugavas loku, kur sen grimis Alaines krogs. Šī vieta Blaumanim, iespējams, palīdzēja izdarīt kādu svarīgu izvēli savā dzīvē, kurā arī prāts cīnījās ar jūtām un kaisli. Kā tad ir – dzīvot droši, bet bez uguns, vai riskēt un sadegt?
Režisore
Inese Mičule
Inese Mičule
Liels paldies kuplajam skaitam sieviešu, katrai, kura atsaucās aicinājumam ziedot savu līgavas kleitu iestudējumam! Atsaucība bija negaidīta, pretimnākoša un aizkustinoša.
2026. gada martā šeit un tagad konkrētie Latvijas Nacionālā teātra aktieri iemieso Blaumaņa skatu lugu piecos cēlienos. Svarīgi, ka tēlu kostīmi ir pašu aktieru ikdienas apģērbs, tāds, kāds tas lielākoties bija mēģinājumu procesā. Tiem nav tiešas/tīšas saistības ar lomu – apģērbs neraksturo lugas personas. Tā kā Blaumanis piedzima gadsimtā, kurā Latvijas teritorijā tika atcelta dzimtbūšana (Latgalē tikai divus gadus pirms viņa piedzimšanas!), šķita būtiski un interesanti noņemt tēlu hierarhiju to vizuālajā izskatā.
Pēdējā cēlienā Kristīne ir “baltā, greznā zīda rotā”. Šī “rota” nav aktrises Elzas Rūtas Jordānes pašas apģērbs, bet tā ir viena no iestudējumam dāvinātajām līgavas kleitām. Visas “rotas”, kuras redzēsiet uz skatuves, ir atsaucīgo līgavu atmiņu kadrējumi kleitās no dažādām telpām un laikiem, un laimēm.
Šajā darbā atsaucos Nacionālā teātra laipnajam aicinājumam – doties “Zaļās skatuves” (Greenstage) ceļā. Nevarētu teikt, ka par to neesmu domājis citos darbos un ka tādus darbus neesmu radījis, bet šis ir apzināts un vārdos definēts noteikums kopš paša sākuma. Šo ierobežojumu uztveru gan kā izaicinājumu, gan kā palīdzīgu roku, formējot kadru un domu vizuālajai dramaturģijai.
Scenogrāfija dodas tukšās telpas virzienā, lietojot pēc iespējas mazāk līdzekļu, bet šo “mazāk” mēģinot izplest par “vairāk”. Gan ar atkārtojuma palīdzību, gan ar valodas (lugas remarku) konfrontāciju, kas savukārt izpleš to telpu, kura atrodas mūsu iztēlē un pieredzē. Latvijas Nacionālajam teātrim pēc sūtības jo īpaši jāpievērš uzmanība latviešu valodai. Šajā interpretācijā valoda kļūst redzama un top ilgtspējīga. Tā parādās gan uz skatuves, gan ārpus tās, ievietojot programmā visu Blaumaņa lugu “Ugunī”.
Uguni konfrontē ūdens un otrādi. Ne velti Blaumanis lugai ar tādu nosaukumu dramaturģijā atvēlējis daudz vietas ūdens tēlam – dzeršana, ūdenskritums, ledus, vešeriene (veļas mazgātāja), upe, asaras, slīkšana u.c.
Iestudējuma priekškars ir “uguns” priekškars – pavisam burtiskā nozīmē. Tas ir dzelzs priekškars, kuru paredzēts lietot ārkārtas gadījumos, proti, ja teātrī sākas ugunsgrēks, tas palīdz atdalīt skatuvi no skatītāju zāles, aizverot milzīgo skatuves muti un neļaujot liesmām izplesties tālāk. Mēs to atvērsim pašā iestudējuma sākumā.
Vizuālais dramaturgs
Reinis Dzudzilo
Reinis Dzudzilo
Tavam padomam – drīz precēties – es labprāt klausītu. Bet kur ir, kur viņa ir, tā īstā, kuru es vēlētos ņemt un kura ņemtu mani?
(no Rūdolfa Blaumaņa vēstules Andrievam Niedram, 1898)
Es neizsakāmi mīlu baltās dvēseles, esmu mēģinājis savējo turēt iespējami tīru, un tādēļ es līdz sirds dziļumiem vēlētos, lai mūsējās savienotos.
(no Rūdolfa Blaumaņa vēstules Leontīnei Veserei, 1903)
It kā cilvēkam pautu kule tikai pie altāra vien vēl tiktu piekārta!
(no Rūdolfa Blaumaņa vēstules Ādolfam Grestem, 1907)
Ai stalto tēva dēl(u),
Valdi savu kumeliņu,
Lai tas manu rožu dārzu
Ar kājām nesamītu.
Tdz39248
Valdi savu kumeliņu,
Lai tas manu rožu dārzu
Ar kājām nesamītu.
Tdz39248
Došu, došu meitiņām,
Ko vakar solījos:
Došu savu kumeliņu
Rožu dārzu noecēt.
LD 29676
Ko vakar solījos:
Došu savu kumeliņu
Rožu dārzu noecēt.
LD 29676
Vēstules no sievietēm, kuras ļāvušas savām kāzu kleitām piedzīvot vēl vienu mīlestības stāstu
Labdien!
Vēlos ziedot savu kāzu kleitu, kurai šogad aprīlī apritēs 45 gadi. Tā ir ļoti vienkārša, un tās ideja smelta no filmas “Purva bridējs”, akcentējot piedurknes no tērpa, ko Vija Artmane valkāja Kristīnes lomā. Mēs ar vīru joprojām dzīvojam laulībā, kas tika noslēgta 1981. gada 4. aprīlī.
Esmu jūsu teātra pastāvīga apmeklētāja un būtu priecīga, ja šo manu necilo kāzu kleitu varētu izmantot izrādē, kuru noteikti apmeklēšu.
Ar cieņu –
Lilita
Lilita
Labrīt!
Ar prieku uzdāvātu. Šī ir sena. Interesanti – nesen iedomājos, ka vēlos no tās atbrīvoties, bet nezinu, kā cieņpilni to izdarīt. Šis liekas ļoti labs veids.
Kā varētu nogādāt?
Kā varētu nogādāt?
Ar cieņu –
Daira
Daira
Atsaucoties Jūsu aicinājumam ziedot vai aizdot savu kāzu kleitu izrādei, piedāvāju arī savas abas kāzu kleitas – katrai no tām ir savs stāsts.
Pirmā kleita
2002. gads, man ir 24 gadi. Vēl studējam, vīrs jau strādā, lai nopelnītu. Kleitu uzskicēju pati, audumus nopirku un pasūtīju šūšanas salonā “Evats” Rīgā, Pērnavas ielā – šķiet, tas vairs nepastāv. Izvēlējos trīsdaļīgu fasonu: augšdaļa no mežģīnes, svārki no atlasa, arī jaciņa no atlasa – lai ir kā karalienei. Tādu kārtīgu atlasu vairs nemaz nevar atrast, bet man vajadzēja tieši atlasu – īsto. Kāzu svinības notika Vecauces pilī, vairāk nekā 70 viesu lokā. Laulību noslēdzām 2002. gada 7. septembrī Jelgavas Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tā ilga 17 gadus – līdz nāve mūs šķīra. Paliku viena ar trim bērniem. Vēl jāmin, ka tieši mans pirmais vīrs Ivars Brolītis bija atbildīgs par Nacionālā teātra labiekārtošanu 2017. gadā, tātad granīta veidojumos, kas ir ap teātri, ir arī viņa darbs. Un Ivara vārda pieminējums lai ir mana pateicība viņam!
2002. gads, man ir 24 gadi. Vēl studējam, vīrs jau strādā, lai nopelnītu. Kleitu uzskicēju pati, audumus nopirku un pasūtīju šūšanas salonā “Evats” Rīgā, Pērnavas ielā – šķiet, tas vairs nepastāv. Izvēlējos trīsdaļīgu fasonu: augšdaļa no mežģīnes, svārki no atlasa, arī jaciņa no atlasa – lai ir kā karalienei. Tādu kārtīgu atlasu vairs nemaz nevar atrast, bet man vajadzēja tieši atlasu – īsto. Kāzu svinības notika Vecauces pilī, vairāk nekā 70 viesu lokā. Laulību noslēdzām 2002. gada 7. septembrī Jelgavas Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tā ilga 17 gadus – līdz nāve mūs šķīra. Paliku viena ar trim bērniem. Vēl jāmin, ka tieši mans pirmais vīrs Ivars Brolītis bija atbildīgs par Nacionālā teātra labiekārtošanu 2017. gadā, tātad granīta veidojumos, kas ir ap teātri, ir arī viņa darbs. Un Ivara vārda pieminējums lai ir mana pateicība viņam!
Otrā kleita
2022. gads, man ir 44 gadi. Viss sākās 09.01.2022., bildinājums sekoja 29.06.2022., un 09.09.2022. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī noslēdzām laulību. Klāt bijām mēs abi ar vīru, mani trīs bērni un vīrabrālis. Kleitu vēlējos baltu (vīram tā bija pirmā laulība), midi garuma – korektu. Dekorācijas gatavojām paši, jo nebijām uzreiz gatavi šādam dzīves pavērsienam – ka būs kāzas... Uz Sileni braucām divatā ar mūsu retro auto “Jaguar XJ6”.
2022. gads, man ir 44 gadi. Viss sākās 09.01.2022., bildinājums sekoja 29.06.2022., un 09.09.2022. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī noslēdzām laulību. Klāt bijām mēs abi ar vīru, mani trīs bērni un vīrabrālis. Kleitu vēlējos baltu (vīram tā bija pirmā laulība), midi garuma – korektu. Dekorācijas gatavojām paši, jo nebijām uzreiz gatavi šādam dzīves pavērsienam – ka būs kāzas... Uz Sileni braucām divatā ar mūsu retro auto “Jaguar XJ6”.
Esam kopā laimīgi. Veiksmi un radošumu darbos!
Iveta Belicka
Iveta Belicka
Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv
