Līgavu mednieki

Anšlavs Eglītis · Paula Pļavniece

Precību sāga 2 daļās

Pirmizrāde 2026. gada 10. septembrī

Dāvids Surģenieks – Egons Dombrovskis
Surģenieka kundze – Daiga Gaismiņa
Viņu bērni:
Visvaldis – Raimonds Celms
Grizelda – Laura Siliņa
Dagne – Jana Ļisova
Imants, saukts Imalīns – Gustavs Švēdenbergs vai Pauls Jēkabs Eldridžs

Pāvils Epalts – Matīss Kučinskis
Atis Dušelis – Igors Šelegovskis
Mārtiņš Ķurzēns – Rūdolfs Sprukulis
Kurts Sprukulis, saukts Vanckars – Gusts Ābele*

Nikolīne Buivide – Elza Rūta Jordāne
Mājskolotājs Cēzars Šeturiņš – Matīss Budovskis

Konsuls Majors – Egils Melbārdis
Majora kundze – Evija Krūze
Irisa Majore – Agate Marija Bukša

Studentu organizācijas “Kubezele” Lauris Limbergs biedri un viņu draudzenes – Lauris Limbergs, Mārtiņš Mikožans*, Kurts Kārlis Mitenbergs*, Jēkabs Pikšēns*, Dita Apsīte*, Megija Cvečkovska*

*LKA Dramatiskā teātra specialitātes un režijas 4. kursa studenti

Režisore – Paula Pļavniece
Dramatizējuma autors – Klāvs Mellis
Scenogrāfs – Kristaps Kramiņš
Kostīmu un grima māksliniece – Berta Vilipsone-Ieleja
Komponists – Miķelis Putniņš
Horeogrāfe – Sintija Skrabe
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Bungu partijas – Rūdolfs Dankfelds

Skaņu režisori – Katrīna Kalve, Lauris Stanke
Atbildīgā gaismotāja – Līva Kalniņa
Atbildīgie skatuves mašīnisti – Mārcis Mālups, Toms Bereza
Sufliere – Inese Pētersone
Izrādes vadītāja – Eila Jozepa
Producente – Anna Vekmane

Īpašs paldies “Rīgas aktieru studijas” pasniedzējam Tomam Liepājniekam
Paldies par sadarbību – NORMA CASTING
Scenogrāfijā izmantotas Vilhelma Purvīša gleznu reprodukcijas

REŽISORE IEVĒRO TEĀTRA VADĪBAS LŪGUMU UZRUNĀT PUBLIKU PIRMS JAUNĀS IZRĀDES

Aicinājums iestudēt Anšlava Eglīša “Līgavu medniekus” ieintriģēja jau pirms romāna atkārtotas pārlasīšanas, jo, atceroties skolas obligātās literatūras laikus, manā atmiņā gandrīz vislabāk bija palikuši tieši Eglīša romāni “Pansija pilī” un “Homo novus”. Jau toreiz mani piesaistīja autora tēlainā un līdz pat gleznieciskumam izkāpinātā valoda, kā arī veids, kā autors portretē un apskata “jaunā cilvēka” ielaušanās ceļu dzīvē un sabiedrībā. “Līgavu mednieki”, manā skatījumā, nav izņēmums – joprojām suģestē viņa gleznotājam raksturīgā spēja rotaļāties ar košām krāsām, novērojot cilvēkus un to gaitas sabiedrībā un uzliekot tos uz papīra ar brīviem un košiem otas vēzieniem. Ar māksliniekiem Kristapu Kramiņu un Bertu Vilipsoni-Ieleju vienojāmies, ka šī vizuāli košā, groteskā un šampanieša burbuļa paukšķim līdzīgā pasaule, kādu to rada Eglītis, ir tā, kas mūs vilina arī šodien pieskarties romānam, bēgot no minimālisma un monohromas krāsu paletes gan dzīvē, gan mākslā.

Kādam varētu šķist, ka līgavu “medniecība” varētu nebūt viens no šodienas visaktuālākiem tematiem, taču mēs aicinātu skatītāju lūkoties uz šo darbu kā uz jaunu cilvēku un veselas paaudzes pieaugšanas stāstu, meklējot savas vērtības un katram savu morālo kompasu, ienākot vidē, kurā iepriekšējā paaudze un apstākļi radījuši ļoti konkrētus spēles noteikumus. Laiks un sabiedrības mainās, taču vēlme atrast savu atslēgu dzīvei un “būt kādam” ir nemainīga. Šodien tā no Surģenieku salona pārcēlusies uz citiem “saloniem” un digitālām platformām, taču vēlme mirdzēt un kaut vai iederēties nav zudusi. Jauns cilvēks lielas krāšņas fasādes priekšā, un tas viss laikā, kad karš ir tepat blakus, netālu aiz muguras vai nākotnē.

Izrādes režisore Paula Pļavniece

RADOŠĀ KOMANDA APLŪKO SAVAS DZIMTAS RELIKVIJAS VAI PIEŅEM LĒMUMU PAR TO, KO VĒLĒTOS NO ŠODIENAS DĀRGUMIEM NODOT NĀKAMĀM PAAUDZĒM

Režisore Paula Pļavniece

Visvecākā mūsu ģimenei piederošā relikvija ir foto no 1910. gada. Vismazākais cilvēks šajā bildē ir mana vecvecmāmiņa Velta, kura vēlāk kļuva par modisti un šuvēju un starpkaru Rīgā darbojās, šujot tērpus Rīgas dāmām. Bet īsta relikvija ir manas vecmāmiņas sarkankoka klavieres. Ģimenē runā, ka iegādātas tieši 30. gados. Pārdzīvojušas karu kādā Brīvības ielas dzīvoklī un daudzas paaudzes, kas uz tām spēlējušas. Tagad tiek rūpīgi glabātas un gaida saudzīgu restaurāciju.

Dramaturgs Klāvs Mellis

Pirms pāris gadiem vecmāmiņa Zane bēniņos atrada un man uzdāvināja 1935. gadā izdoto Jāņa Brokas sējumu “Latviešu valodas izteiksmes līdzekļi. Rokas grāmata latviskas izteiksmes kopšanai”. Kopš tā laika šī “Praktiskās paidagoģijas institūta” izdotā mācību grāmata man palīdz, rakstot dažādus tekstus. Starp citu, tā lieti noderējusi arī, dramatizējot “Līgavu medniekus”. Attiecīgi, lai arī gandrīz simt gadu laikā mūsu valoda ir krietni mainījusies, “Latviešu valodas izteiksmes līdzekļi” joprojām noder tieši tam, kam reiz tikuši izdoti. Tie kopj manu latvisko izteiksmi.

Scenogrāfs Kristaps Kramiņš

Mājās stāv saglabājusies sena un krietni apsūbējusi maza alvas krūzīte (zinnbecher), suvenīrs no Minhenes. Tā kādreiz Latvijas laikā piederējusi manas līgavas vecvectēva ģimenei, kuri dzīvojuši Valkā. Uz tās ciļņu veidā attēloti trīs attēli, kurus savstarpēji atdala stilizēti koku atveidojumi. Uz vienas glāzītes malas redzams pilsētas centrālais laukums ar rātsnamu un zem tā paskaidrojošs teksts "Marienplatz". Otrs attēls atveido pilsētas panorāmu, redzami baznīcu torņi (zem tā rakstīts "München"), savukārt trešajā bildē attēlots bērns mūka drēbēs un uzraksts "Münch. Kindl.", kas varētu būt saīsinājums no "Münchner Kindl", kas attēlots arī pilsētas ģerbonī.

Kostīmu māksliniece Berta Vilipsone-Ieleja

Gatavojoties mūsu izrādei, veicu nelielu izpēti arī ģimenes lokā. Manam tētim ir diezgan liels krājums ar senām ģimenes fotogrāfijām. Starp tām koferī uzgājām mana vecvectēva Jāņa, Viestarda brālības (Fraternitas Vesthardiana) korporācijas biedra, cepuri. Aizkustinājums bija liels. Īsta relikvija. Tā bija viscaur vienos caurumos. Iepriekš nezināju, bet tēvs paskaidroja, ka korporeļi pie katras tikšanās ar rapieri veica simbolisku dūrienu cepurē. Šķiet, vecvectēvs nav izlaidis nevienu tikšanos. Mūsu izrādei šī cepure kalpoja par paraugu izrādes varoņiem – studentiem, korporācijas biedriem.

Komponists Miķelis Putniņš

Tā īsti nav relikvija, bet gan mana vectēva Vernera atmiņas. Verners bija dzimis 1929. gadā un pirmskara Latviju pieredzēja pats savām acīm. Protams, tās ir atmiņas, kas veidojušās agrā bērnībā, taču viņš par Latviju 30. gados stāstīja kā par mūžīgo pavasari. Gaisā esot virmojis uzņēmīgums, darbīgums un laipnība, kā arī vienota sajūta par kopīgu mērķi – neatkarīgu un plaukstošu Latviju. Arī sveši cilvēki, ejot garām, esot viens otru pasveicinājuši – gan pilsētās, gan laukos.

Horeogrāfe Sintija Skrabe

Mūsu ģimenes saknēs nav relikviju no tā laika, nav pat atmiņu par laiku. Tas liek domāt, kāpēc turēt, ja laiks spiež. Labāk atstāt ideju, domu, vīziju, ko vieglāk nest un pavairot, papildināt un pārtapināt, bet tā tāpat vairs nebūs manējā.

Egons Dombrovskis

Mana vecmāmiņa dzīvoja Sēlijā un bija pārliecināta katoliete. Lai nokļūtu svētdienā uz baznīcu, viņai bija jāšķērso Daugava. Kādu reizi, kad jaunībā pirms kara viņa devās uz Līksnas baznīcu un kad ar laivu viņu pārcēla pār Daugavu, ejot pa ceļu uz baznīcu, viņa atrada sudraba pieclatnieku, tā šī naudiņa mantojumā pārnāca pie manis. Varētu teikt, ka tā ir relikvija ar mazu stāstu, piemiņu un bildi.

Daiga Gaismiņa

Manai vīramātei ir rakstāmgalda pulkstenis ar uzvelkamu mehānismu, ko viņas mātei Veronikai kāzu dienā – 1936. gada 19. septembrī – dāvinājuši Sv. Jēkaba katedrāles kora biedri.

Raimonds Celms

Pie manis nokļuvis mūsu ģimenes lielākais mūzikas instruments - R. Rathke firmas kabineta flīģelis. Mans vectēvs to ļoti sliktā stāvoklī izglāba no sazāģēšanas. Pēc sērijas numura izpētīju, ka flīģelis ražots 1889. gadā Tartu. Kā līdz Alūksnei nokļuva – nezinu, bet nesen atvedu uz Rīgu un plānoju pats savest kārtībā mājas viesību vajadzībām.

Jana Ļisova

Manas Latgales vecmāmiņas Broņislavas vērpjamais ratiņš, ne gluži 100 gadus vecs, bet tuvu tam, kas šobrīd kalpo kā interjera elements, ir liecība par sievietes simbolu – rūpēm, gādību, mājas pavardu un siltumu.

Laura Siliņa

Liecība par šodienu nākotnes mazbērniem.
Šī ir digitāla šodiena.
Es te esmu/biju.
Es saglabāju Tavas mammas zīmējumus un atrastos gliemežvākus.
Apsveikuma kartiņas.
Manas omītes zaļo lakatiņu.
Sava tēta grāmatas un ziemas jaku.
Manas mammas aso prātu, es ceru Tu mantosi.
Tici labajam.
Meklē mieru un līdzsvaru
Spēku un iedvesmu.
Kas meklē, tas atrod.

Egils Melbārdis

Mana vectēva Helmuta Melbārža ģimene pagājušā gadsimta 20. gadu beigās nonāca trūkumā, un viņš bija spiests pārtraukt mācības un sākt strādāt. Par savu pirmo algu viņš iegādājās masīvu, apaļu, izvelkamu (vidū ievietojamas trīs pamatīgas koka plāksnes) pusdienu galdu, četrus krēslus un drēbju skapi. Mēbeles nokalpoja visu viņa mūžu un joprojām kalpo mūsu ģimenei. Galds ar četriem krēsliem, zem kura bērnībā esmu pavadījis daudzas Ziemassvētku svinības, nu pārcēlies pie manis. Interesanti, ka vienā no pamatīgajām galda kājām no apakšas ir ieurbts slēpnis. Visticamāk, rotaslietām vai naudai. Taču par tā pielietojumu vēsture diemžēl klusē…

Evija Krūze

Neliela kristāla pūdernīca mūsu ģimenē glabā ne tikai pūderi, bet arī stāstu par vairākām paaudzēm. Tā piederēja manai vecvecmammai Klārai Priedei, kura dzimusi 1913. gadā un jaunībā piedzīvoja Latvijas valsts tapšanas laiku. Viņa aktīvi darbojās Rīgas Mārtiņa baznīcas jauniešu pulciņā un dziedāja korī, ar kuru apceļoja dažādas Latvijas vietas. No šiem braucieniem Klāra mēdza pārvest mājās nelielus suvenīrus un skaistas lietas piemiņai. Viena no tām bija šī kristāla pūdernīca. Vēlāk tā tika nodota manai mammai, kura to lietoja ikdienā un saglabāja kā dārgu atmiņu par savu mammu. Tagad pūdernīca ceļo tālāk nākamajai paaudzei. Šī relikvija man atgādina, ka reizēm visvērtīgākās nav pašas lietas, bet gan stāsti, cilvēki un atmiņas, ko tās sevī glabā.

Agate Marija Bukša

Jau piecus gadus adu un neadu garu, garu, krāsainu šalli. Ja nu kādu dienu šalle beidzot būs pabeigta, to varētu nodot mazbērniem. Tajā būs saadītas visvisādas domas par šo laiku. Bet, ja nu pati šo darbu nekad nepabeigšu, tad cerēšu, ka kāds no mazbērniem aizrausies ar adīšanu, pieadīs klāt savus stāstiņus, un šalle varēs sākt dzīvot savu šalles dzīvi.

Matīss Kučinskis

Manai mammai ir zelta gredzens, ar dārgakmentiņiem, kuri veido bezgalības zīmi. Tas ir gredzens, ko mana ome viņai uzdāvināja, kad es piedzimu. Mamma plāno šo gredzenu nodot tālāk manu bērnu mammai. Esmu kā tradīcijas turpinātājs, bet es vēl neesmu nobriedis šīs tradīcijas turpināšanai.

Elza Rūta Jordāne

Es vēlētos atstāt nākamajām paaudzēm video ar kādiem ģimenes svētkiem, kur var redzēt, kā mēs kopīgi veidojam svētku sajūtu.

Igors Šelegovskis

Godīgi sakot, aiz sevis vēlētos atstāt neko, jo citādi tā ir pieķeršanās savai pagātnei un savā ziņā arī nākotnei, bet īstais un vienīgais laiks ir tagad. Tomēr, ja man jāmin, kā atcerēsies manu laiku – ar degvielu uzpildāmas automašīnas, kurām ir manuālā kārba – pēdējie mohikāņi. Manuprāt, tāda ir arī mana paaudze – vēl manuāla, vēl degoša, ne elektroniska.

Rūdolfs Sprukulis

Mūsu ģimenē no Latvijas pirmās brīvvalsts laika ir saglabājies manas vecvecmammas pašausts Latvijas karogs. Padomju laikā tas tika ierakts zemē, gāja gadi, Latvija atkal kļuva brīva, un tagad katros svētkos tas atkal tiek pacelts mastā.

Matīss Budovskis

Mūsu ģimenē šobrīd vienā laikā sadzīvo piecas paaudzes. Tā tas bija manā bērnībā, kad piedzīvoju savu vecvecvecmāmiņu Edu Švarcs, un tā tas ir arī šobrīd, maniem dēliem gandrīz katru dienu satiekot savu vecvecvecmāmiņu, Edas meitu, Dzidru Emīliju. Vienojošā relikvija, kas turpina savu saikni starp paaudzēm, ir 1825. gada Bībele, kas sākotnēji piederēja Edas tēvam Ansim Rožakmenim. Vēlāk tā nonāca pie maniem vecvecvecākiem Edas un Anša Švarciem (manā dzimtā ir daudz Anšu), kuri savā dzīvē kalpoja pie saimniekiem Kurzemes pusē. Viņu dzīvē bija Dievs, lauku daba un zemes darbs. Bībele bija viena no retajām lietām, ko glabāja īpaši rūpīgi un ko bija vērts nodot arī nākamajai paaudzei. Šodien tā glabājas pie manas vecvecmāmiņas Dzidras Emīlijas un vecmāmiņas Anitas.
Mani senči nav tikuši pie turības vai īpašumiem, bet visā paļāvušies uz Dievu un savu darbu. Iespējams, tāpēc katram no viņiem tika dāvāts garš mūžs.

Gusts Ābele

Mani ar pirmskara laiku savieno vecvecmammas, ģimenē sauktas par vecomāti, iesvētību fotogrāfija, kas karājas lauku mājā pie sienas. Man bija tā laime bērnībā būt ar vecomāti labos draugos, un tieši no viņas esmu mantojis savus rudos matus, un saka, ka arī dažas rakstura iezīmes.

Gustavs Švēdenbergs

No “Līgavu mednieku” laikiem mūsu ģimenē saglabājušās divas lietas. Čehu kristāla vāze, kas piederēja vienai no vecākajām manas omes vecmāmiņas māsām. Otra – porcelāna figūra Spinario, kas ir omes vecmāmiņas otras vecākās māsas atstātā lieta. Vāze šobrīd ir mammas, bet Spinario vēl ir pie Omes. Man pašam ir Nameja gredzens, ko nesen saņēmu no savas mammas. Viņai to savulaik uzdāvinājusi viņas mamma, mana ome. Un šī ir tā lieta, ko gribētu atstāt saviem bērniem.

Pauls Jēkabs Eldridžs

Manai vecvecmammai skapī stāv Kuzņecova servīze, kas dāvināta viņas vecākiem – Annai Kiršfelds un Jānim Bodniekam kāzu dienā 1939. gadā Rūjienā Jāņos. Servīze vēl joprojām atrodas Valkā vecvecmammas sekcijā aiz stikla durtiņām un tiek izmantota tikai svētku reizēs. Vislabākā servīzes daļa ir krējuma trauks ar snīpīti, ko oma izmanto katras vasaras beigās, vārot zaptes, lai var sasmelt burciņās, jo cita tik ērta un ergonomiska lejamā trauka nav.

ANŠLAVS eGLĪTIS RŪPĪGI APLŪKO GREZNĀKO NAMU RĪGĀ

Svinīgs akmenīgā dižumā, lepns piecstāvu nams ieslējās nakts debesīs. Mēms kā ģenerāldirektors, kam vairs nevajaga ne reklāmas, nedz ieteikšanas. Pār smailajām šīfera ģēvelēm un tornīšiem, žuburainiem vēja rādītājiem, kas atgādināja buķetes vai koraļļkrūmus, diviem drukniem un strupiem lauvām, kas, viens otram pagriezuši suniski paceltās astes, sargāja jumta stūrus, lija balta mēnessgaisma kā kausēts metāls. Plūzdama pāri ķeburainām jumta margām, kā kaskāde sašķīda un vizuļoja uz neskaitāmiem ciļņiem un skulptūrām, kas rotāja fasādi. Kas gan tikai nebija attēlots uz šīs sienas! Stilizēti stādi, matonīgi gariem kātiem un lapām, nokarājās gar vairākiem stāviem, ietverdami tumšzili vāpētu ķieģeļu slejas, kas šur tur logu starpās rotāja sienu. Divas pilnmiesīgas kariatīdes, tērptas vienīgi dīvaini izrakstītās jostās un muguras sagšās, balstīja centrālo balkonu, sniegdamas skatītājam pretim daiļo mākslu simbolus. Starp viņām zābakots runcis turēja ķepās vairogu ar iegravētu gada skaitli 190*. Milzīgas augstprātīgu amazoņu maskas, sfinksas – platmutainas traģiskās un ņirdzīgās komiskās maskas, lauvu purni patētiski atvāztām rīklēm, spirālragaini aunu galvaskausi, pūces, vēdekļastaini pāvi un liels skaits zīdītāju, rāpuļu un insektu pārvērta šo fasādi milzīgā bilžu grāmatā. Gandrīz ik logam, vismaz katrai logu rindai, bija savādāka forma. Apakšējie bija apaļi, nākošā rinda atgādināja cukurgalvas nocirstām smailēm, trešā rinda – ieapaļām, vēderīgi izliektām malām, pie kam nama vidū apgaismota laistījās milzīga trīsdaļīga ovāla ambrazūra. Ceturtā rindā logi bija stūraini, piektā – atslēgcauruma formā, sestā rinda atgādināja lielo burtu T, bet caur tiem mirdzēja zvaigžņotas debesis, – sestā rinda bija greznuma sienā, kas paaugstināja fasādi par veselu stāvu.

LAUVAS, AUNI, PŪCES UN VĒDEKĻASTAINI PĀVI JEB JŪGENDSTILS RĪGAS KLUSAJĀ CENTRĀ

Jēdzienu “jūgendstils” lieto, lai apzīmētu stilu, kas uzplauka Eiropas vizuālajās mākslās, t. sk. arhitektūrā, 19. un 20. gadsimta mijā. Mūsdienās stila apzīmēšanai starptautiski plaši izmanto jēdzienu Art Nouveau (‘jaunā māksla’).

Jūgendstila mākslas vienojošais princips ir laikmetīgums: tas tiecās modernizēt un estetizēt cilvēka vidi, privāto un sabiedrisko telpu, kā nozīmīgu iedvesmas avotu izvēloties dabu. Tās veidojumu stilizācija daudzveidīgi atklājas ne vien jūgendstila ornamentā, bet arī ēku daļu vai apjomu formās, izmantojot asimetriskas kompozīcijas un liektas, noapaļotas līnijas. Jūgendstilu raksturo trīs jēdzieni - vēsture, daba, simbols. Katrs no tiem ir neviennozīmīgs un daudzslāņains, turklāt aptver plašu kultūrvēstures lauku un pieredzi. Ar vēstures aspektu skotu mākslas zinātnieks Pols Grīnhalgs saista nacionālās kultūras, to mītus, etnogrāfiskos elementus un kultūrvēsturisko atmiņu. Piemēram, angļu jūgendstilā tika iepludinātas ķeltu formas, norvēģi iekodēja vikingu gaitas un stilizēja troļļu tēlus. Latviešu jūgendstils stilizēja nacionālo ornamentu un izmantoja folkloras tēlus. Teorētiķis akcentē, ka jūgendstils pēc būtības ir dzejas un arhitektūras savienojums.

Tomēr kā ikviena jauna parādība mākslā un publiskajā telpā, jūgendstils tika gan atbalstīts, gan kritizēts, arī Latvijā. Ņemot vērā plašo Rīgas klusā centra apbūvi – kopumā Rīgā ir ap 500 jūgendstila ēkām – interesanti, ka kritiski vārdi šim arhitektūras virzienam veltīti 20. gadsimta 30. gadu sākumā, kad tiek veicināta monumentāla ēku būvniecība neoklasicisma stilā, iezīmējot Kārļa Ulmaņa vienvaldības laika sākumu.

1935. gadā žurnāla “Burtnieks” 10. numurā arhitekts Georgs Dauge raksta: “Nekādu stilu, vai tas būtu «nacionāls» vai «moderns», nevar teorētiski izgudrot un pēc iepriekš noteiktas programmas realizēt. Tādi mākslīgi radīti stili nav dzīves spējīgi, jo tiem trūkst sakara ar pašu dzīvi, tiem nav saskaņas ar visu dzīves attīstības ritmu. Spilgts piemērs būtu tā saucamais «Jugendstil's» š. g. simteņa sākumā, kas par katru cenu gribēja būt oriģināls, kur katrs arhitekts ar varu gribēja radīt kaut ko jaunu. Iznākums bija bēdīgs, par kuru arī pie mums var liecināt tādas celtnes kā, piemēram, Rīgas Alberta ielas īres nami. Tur skaidri var saredzēt mākslotu rotaļāšanos ar dekoratīvām formām, kuras it nemaz nesaskan ar ēkas uzbūvi, kā, piemēram, visvisādi logu tipi, kas pavisam neatbilst dzīvokļa loga uzdevumam.”

IEVA STRUKA PAVER PRIEKŠKARU UZ ANŠLAVA EGLĪŠA DZĪVES UN MĀKSLAS SAKARĪBĀM

Starp gadskaitļiem 1906 un 2026, kas apzīmē Anšlava Eglīša ienākšanu šajā saulē un 120 gadus, kas apritējuši no tā brīža līdz pirmizrādei, aicinu ielūkoties un ieraudzīt to viņa dzīves posmu, kas beidzās brīdī, kad viņš atstāja Latviju uz neatgriešanos. Kaut vai tāpēc, ka “Līgavu mednieku” pēdējā lappuse beidzas tieši tā – Pāvils Epalts, kurā bez piepūles var samanīt paša autora vaibstus, uzkāpj uz kuģa un dodas tālumā.

To, ka Anšlavs Eglītis, jau rakstot “Līgavu medniekus” un ieraugot tos vispirms nodrukātus populārajā laikrakstā “Jaunākās Ziņas” un pēc tam atsevišķā grāmatā, būtu paredzējis Latvijas valsts bojāeju un savu vietu šajos notikumos, nav pamata domāt. Tādu “domu” vienvaldības apstākļos varētu gandrīz uzskatīt par pretvalstisku. Tāpat, tēlojot vecāku paaudzi jeb Surģeniekus un Majorus, viņš nezināja, cik traģisks būs paša tēva – rakstnieka Viktora Eglīša – liktenis, un to, ka atvadas no septiņus gadus jaunākā brāļa Vidvuda uz ielas stūra 1944. gada rudenī būs atvadas uz mūžu, jo turpmāk viņi satiksies tikai vēstulēs. Visdrīzāk autors savam alter ego atvēl doties prom no Latvijas tāpēc, ka neizlēmīgākam raksturam distancēšanās no vietas, kur pats esi salaidis dēlī tik nopietnu lietu kā sievas izvēle, labākais ir nozust no skatuves un paraudzīties uz visiem, arī sevi, no malas. Galu galā, visi aplamie soļi, kurus spēris Epalts, atsaukušies citu dzīvēs. Tobrīd pamats domāt – pat ar baisām sekām. To, ka Pirmajam pasaules karam sekos otrais, vismaz jaunībā varētu būt neiespējami aptvert. Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka runa ir par romāna varoņiem, divdesmitgadniekiem, nevis Anšlavu Eglīti, kuram romāna tapšanas brīdī ir “jau” 31 gads un vērā ņemama dzīves pieredze, ārstējoties no tuberkulozes, tostarp pusgadu Šveices sanatorijā, mātes Marijas Stalbovas-Eglītes pāragrā nāve no tās pašas slimības, studiju gadi Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, Inciema pansijas “menedžera” darbs, uzņemot viesus, un vērienīga debija latviešu literatūrā ar stāstu krājumu “Maestro”.

“Vecā paaudze krita par ideāliem, tagadējā kritīs par to, ka nav ideālu,” saka Epalts, un var jau būt, ka 1937. gadā Anšlavs Eglītis domā tāpat, jo viņam – rūdītam pilsētniekam ar drīzāk traģikomisku nekā organisku lauku dzīves pieredzi, ja par tādu var uzskatīt garās sakņu dobes Inciemā – 30. gados kultivētais agrārās lielvalsts tēls diez vai varēja kalpot par ideālu. Ar stāstu krājumu un romānu “Līgavu mednieki” viņš pārliecinoši nostiprina urbānās literatūras jauno vilni Latvijā, kurā pilsēta nav lauku zēna sapnis, kas, neatlaidīgā izglītības ceļā vai sūrā ikdienas darbā īstenots, sagrauj viņa dabas bērna sirdi. Anšlava Eglīša varoņi pilsētas džungļos peld kā zivis ūdenī un neapstrīd tās likumības, pat ja reizēm cieš no tām un piedzīvo sakāvi. Arī atrazdamies dzīves drupās, viņi neskrien uz dzelzceļa staciju iegādāties biļeti atceļam uz laukiem, viņi meklē iespējas tepat, Rīgā, jo viņi ir – karjeristi. Ne velti tieši šāds ir “Līgavu mednieku” melnraksta nosaukums, un katram ir iespēja par to pārliecināties, apmeklējot īstu dārgumu glabātavu – Misiņa bibliotēku.

Kaut arī romānā, īpaši tajās lappusēs, ko grūti pārvērst skatuves patiesībā, ir daudz miesiskuma un vieliskuma, nebaidoties no raibas garšvielu buķetes gan ēdiena, gan cilvēku aprakstā, un kaut arī šis skatapunkts uz cilvēkiem ir jauna, brīvdomīga, ārēji pašapzinīga, tomēr vienlaikus nepārliecināta vīrieša skatapunkts, Anšlavs Eglītis katram literāram darbam nepieciešamo dramatisko konfliktu kāpina, pretī liekot ne mazāk brīvdomīgas, tikpat pašapzinīgas un tomēr drusku mazāk nepārliecinātas “līgavas”. Viņas – cita vairāk, cita mazāk – apzinās savu izglītību, turību, ir modernas un pašpietiekamas, viņas atļauj sev manipulēt ar vīrieti, un vīrietis – pakļaujas.
Jau sākot ar pirmo uzrakstīto un publicēto stāstu “Maestro”, Anšlavs Eglītis iegūst pieredzi, ko nozīmē autora atbildība pret rūpīgi apgūstamo prasmi sajaukt pēdas prototipu dzinējiem un, protams, arī pašiem prototipiem. Stāsta galvenajam varonim Samuēlim Samam – spēkavīram ar ekscentriskiem gājieniem – ir izcilā gleznotāja Romana Sutas vaibsti. Kad stāsts ir nodrukāts žurnālā “Daugava”, kāds, iespējams, pats žurnāla redaktors Jānis Grīns, piegādā Sutam ziņu, ka viņu kolorīti aprakstījis Viktora Eglīša dēls. “Efekts bija diezgan stiprs. Mans modelis šausmīgi pārskaitās, bārās redakcijā, meklēja mani visās malās, lai pārmācītu. /../ Pagāja labs laiks, kamēr es izlīgu ar savu modeli, jo viņš beidzot atzina, ka nekas ļauns nav noticis un mans gabals drīzāk veicinājis viņa popularitāti, nekā tai kaitējis.”

Un tomēr katram literātam ir sava virtuve, un, lai kā Anšlavs Eglītis turpmāk censtos jaukt pēdas, viņa prozas galvenās izejvielas ir reāli cilvēki ar pavisam konkrētām problēmām un sapņiem, tikai aplūkoti ar smalkā zīmētāja – jāatgādina, ka viņa oficiālā izglītība nav vis filoloģija, bet vizuālā māksla – acīm. Tāpēc “Līgavu medniekos” iedvesmas avotu netrūkst, un savādi būtu tos nepieminēt. Surģenieku nama salons klusajā centrā jeb Alberta ielā ir labi zināmā Rīgas advokāta Jāņa Ķuzes dzīvoklis, kas realitātē atradās Pulkveža Brieža ielā 4. Margarita Ķuze patiešām apprecas ar Osvaldu Skanstiņu, kurš iekuļas parādos līdz pat Centrālcietumam, un laulība tiek šķirta pēc pieciem gadiem, savukārt daiļā, bet trūcīgā Nikolīne dzīvē ir ne mazāk daiļā, tomēr gana nodrošinātā Veronika Lonfelde. Visu te neatstāstīt, tāpēc patiesiem interesentiem ieteikšu šo rindu autores monogrāfiju “Par skaisto un aplamo dzīvi. Anšlavs Eglītis” (2022). Grāmatas nosaukumā ir atsauce uz paša Anšlava Eglīša jaunībā tapušu dzejoli, kas izsaka visu to, par ko vērts domāt, skatoties “Līgavu medniekus” Latvijas Nacionālajā teātrī. Jo galu galā – Pāvils Epalts tajā krastā nokāpa no kuģa, tāpat kā to izdarīja Anšlavs Eglītis. Turklāt kopā ar sievu – gleznotāju un rakstnieci Veroniku Janelsiņu. Viņš nodzīvoja līdz 1993. gadam, ārpus Latvijas sarakstīja pārliecinoši lielāko daļu savu literāro darbu, pamanījās kļūt par avīzes “Laiks” speciālkorespondentu Holivudā, tika pie bildēm ar īstām, nevis viendienas kinozvaigznēm, bet atpakaļ uz Latviju neatgriezās. Ne pirms, ne pēc neatkarības atgūšanas. Ej nu zini, vai tas bija aplami vai tomēr skaisti.

Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv