Dons Žuans

Moljērs · Aleksandrs Morfovs

Filozofiska komēdija 2 daļās

Pirmizrāde 2026. gada 29. oktobrī

Dons Žuans – Gundars Grasbergs
Sganarels – Ivars Kļavinskis
Elvīra, Šarlote – Madara Reijere
Anna, Zaza – Anna Emanuela Vaice*
Izabella, Antuaneta – Ieva Aniņa
Dons Karloss, Otavio, kalps – Uldis Siliņš
Dons Alonso, Mācītājs, Pipo, kalps – Mārtiņš Brūveris
Dons Luijs, Otavio tēvs – Juris Lisners
Marturīna – Marija Bērziņa
Komandors, Luka – Artis Drozdovs
Pjero, ubags – Kaspars Aniņš
Roza – Marta Marija Gruzdova*

Dona Žuana svīta un ciema ļaudis:
Dita Andersone, Arina Buboviča,Karīna Lapšina, Sabīne Neilande, Edgars Brālītis, Lauris Limbergs, Nauris Strautnieks, Rūdis Vilsons

Mūziķi:
Jānis Pauls vai Tomass Ančs (čells), Indulis Cintiņš vai Gidons Grīnbergs (vijole), Arians Sevišķis (ģitāra)

Video aktieri:
Anna Dzērve, Poļina Filippova, Vita Jansone, Adrija Koliņa, Ilva Lapa, Anna Marija Puķe, Marita Rikmane, Raimonds Geislers, Valters Kalniņš, Gints Leimanis, Jānis Novikovs

*LKA Dramatiskā teātra specialitātes un režijas 4. kursa studentes

Režisors, skatuves versijas autors – Aleksandrs Morfovs (Bulgārija)
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Jolanta Rimkute (Lietuva)
Komponists – Aleksandrs Tomass Matjussons
Horeogrāfe – Inga Krasovska
Video mākslinieks – -8
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Tulkotāja – Ieva Struka
Skaņas dizainers – Kristaps Diura
Paukošanas pasniedzējs – Valdis Kupčs
Intīmo ainu koordinatore – Māra Sleja
Video operators – Jēkabs Vilkārsis

Skaņu režisori – Kristaps Diura, Reinis Indāns
Atbildīgais gaismotājs – Artūrs Adītājs
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins
Atbildīgie skatuves mašīnisti – Jānis Zeltiņš, Rodrigo Lorencis
Sufliere – Inese Pētersone
Izrādes vadītāja – Silga Priekule
Producents – Rihards Gāle

Moljēra Dons Žuans man ir pati dziļākā, filozofiskākā un provokatīvākā versija. Pēc tam ir tapušas neskaitāmas citas interpretācijas, bet tās ne tuvu neietiecas dona Žuana mīta būtībā, problēmu lokā un sapņos. Mani šī luga piesaista ne tāpēc, ka viņš ir avantūrists, izcils pavedējs vai mīlnieks un katras sievietes “sapnis”. Tas ir tikai sākums, virskārta, glazūra, kas slēpj daudz nopietnāku saturu. Mēs redzam cilvēku, kuram nav nekādu saistību – viņš ir pilnībā brīvs no ģimenes saitēm, reliģijas, likumiem un sabiedrības. 21. gadsimtā šis tēls gūst citu, īpaši sāpīgu nozīmi.

Gluži subjektīvi mani dons Žuans fascinē, pateicoties savai spējai sasniegt galējo brīvību. Un jau gadiem nākas atbildēt uz vienu un to pašu jautājumu – ko dara cilvēks, kad kļūst brīvs? Kad tu apzinies, ka tev ir absolūta brīvība un nav neviena, ar kuru tajā dalīties… Ko tālāk? Haoss un revolūcija?

Režisors
Aleksandrs Morfovs

Dons Žuans jeb Kā ierakstīt sevi mūžībā

Pirmais zināmais autordarbs, kas runā par kādu zobgalīgu pavedinātāju no Seviļas, pieder 17. gadsimta spāņu dramaturgam Tirso de Molinam, kurš saraksta traģēdiju El burlador de Sevilla (1630). Paiet vien pārdesmit gadu, kad tikpat pazīstamais franču nacionālā teātra “tēvs” Moljērs aizņemas tēmu un uzraksta drāmu Dom Juan; ou, le festin de pierre (1665), kas piedzīvo tikpat lielus panākumus. Spānijā un Francijā tas ir klasiskās dramaturģijas zelta laikmets, un dons Žuans popularitātē nostājas līdzās savam tautietim donam Kihotam (1605) un britu Hamletam (1623). Viņa pasaules redzējums
un personības iekšējās kolīzijas tiek aplūkotas vēl vairākās citās lugās, poēmās un prozas darbos. Tomēr pašu nozīmīgāko uzvaras gājienu šis 17. gadsimtā dzimušais varonis piedzīvo tieši 120 gadus vēlāk, kad Volfgangs Amadejs Mocarts kopā ar libretistu Lorenco da Ponti nolemj donam Žuanam veltīt nākamo operu un top Il dissoluto punito ossia il Don Giovanni (1787). Darbs, kas visā pasaulē uz visiem laikiem nostiprina šā tipāža pozīcijas un liek nākotnes režisoriem, zinātniekiem un vienkārši skatītājiem uzdot jautājumu – kāpēc tomēr vieni vēstures un mākslas darbu varoņi nogrimst vēstures putekļos, bet citi tiek augšāmcelti vēl un vēl. Tā kā 1790. gadā Johans Volfgangs Gēte saraksta Fausta pirmo daļu un jau nosauktajiem varoņiem pievieno vācu kultūras pazīstamāko tēlu, turpmāk viņi visi tiks piesaukti cieši līdzās cits citam.

Protams, viņus visus vieno kvēla jūtu dzīve, cenšoties gūt pretmīlu no nesasniedzamas, vienīgās īstās, kārtējās un ār-kārtējās jaunās sievietes, lai cik saderīga vai nesaderīga liktos savienība, ja pievēršamies kārtu un vecuma atšķirībām. Šiem varoņiem laimes vai nu nav, vai tā ir īslaicīga, tomēr par laimi/mīlu rakstījuši daudzi autori pirms un daudzi pēc dona Žuana nākšanas pasaulē. Te ir vēl kas cits.

Un šis “kas cits” ir uzdrīkstēšanās nostāties līdzās Dievam vai vismaz uzņemties dievišķas funkcijas, turklāt tās varonis piešķir sev pats, nevis pieņem kā viņam kāda deleģētas tiesības. Ja nu vienīgi šajā tiesību piešķiršanas/pieņemšanas “aktā” neiesaistām Hamleta tēva garu.

Dons Žuans reprezentē libertīnismu. Vārda sakne nepārprotami liecina par brīvību, tomēr tā nav cilvēka iekšējā brīvība, kādu to saprotam 21. gadsimtā. Kādā no apcerējumiem par donžuānismu uzsvērts, ka dons Žuans ir libertīns, bet ne katrs libertīns ir donžuāns.

Libertīnisms ir kultivēta un praktizēta brīvdomība kā prāta stāvoklis un rīcības impulss. Tas apstrīd determinētību un dievišķās gribas manifestēšanos cilvēkā kā indivīdā. Būt vai nebūt brīvam ir aktīva pozīcija, iekšējs pienākums un ārēji paustas tiesības. Pasaulē, kurā baznīca nav atdalīta no valsts, būt libertīnam nozīmē apstrīdēt reliģijas pamatprincipus, un būt nošķirtam ne tikai no baznīcas, bet arī no valsts. Atspaids šādam dzīvesveidam jeb tā iespējamība nāk tikai un vienīgi no finansiālas brīvības, ko dāvājusi piederība turīgai dzimtai. Ne velti Moljēra donam Žuanam atsaka tikai viens cilvēks, proti, Ubags. Šķietami margināls dramaturģisks tēls ir tas, kurš veido kontrapunktu viņa uzvaras gājienā, kas beigsies ar…

Atsakoties no jebkādiem pienākumiem un uzskatot par neapstrīdamām jebkuras tiesības, agri vai vēlu nākas definēt savas attiecības ar debesīm. Un Dievu.

Dons Kihots savā panteisma pasaules uztverē, redzot to, ko citiem nav lemts, dzīvo dievišķās gribas piepildītā pasaulē, ko materializē paša nevainojamā iztēle un vainojamais prāts.

Hamleta debesīs Dievs pametis savus bērnus, izgāzdams pasauli no eņģēm, un viņa pienākums kā sava tēva dēlam būtu vecās, par dievišķu uzskatītās kārtības atjaunošana. Bez upura vai upuriem tas izrādās neiespējami.

Dona Žuana debesis ir tukšas, precīzāk, viņš izvēlas neredzēt to, ko tajās saskata citi, jo viņa pasaules uzskats, ko visvienkāršāk izskaidrot ar reizesrēķinu jeb ratio, pieprasa paplašināt cilvēka kā indivīda rīcības galējās robežas. Tāpat kā jebkuru pirmskaitli iespējams reizināt ar citiem pirmskaitļiem neierobežotā daudzumā, arī cilvēka brīvībai robežu nav. Un varbūt nav arī nāves. Savukārt Fausts nāk ar pavisam jaunu, jau 18. gadsimta beigām piederīgu manifestāciju – Dievs ir, jo bez Dieva nav Sātana, bet Sātans viņam kā zinātniekam ir vajadzīgs, ne tikai lai slēgtu līgumu par mūžīgo jaunību, bet lai

paplašinātu dzīves robežas aiz dzīvības robežām. Pierādītu, ka ir atjaunojama/reciklējama dzīve un, ļoti iespējams, pēcnāves dzīve, kurā saplūst kopā viss pagātnes un nākotnes laiks.

Un tad piedzima un uzauga Frīdrihs Nīče, kurš savā darbā Jautrā zinātne (Die fröhliche Wissenschaft, 1882) paziņoja, ka Dievs ir miris. Bet miris Dievs nenozīmē tikai mūsu neizbēgamo nāvi, tas nozīmē, ka miris ir arī Sātans. Un tā nu mums jādzīvo zem tukšām debesīm un virs tukšas pazemes, bez Dieva un bez Sātana. Barojoties un vairojoties, bet ar lēnām nebūtībā slīgstošiem priekšstatiem un zināšanām par to, ka katrā no mums ir kaut kas no dona Žuana. Jo libertīnismam jau dzimtes nav.

Ieva Struka, dr. art

El burlador de Sevilla – Seviļas zobgalis, spāņu val.
Dom Juan; ou, le festin de pierre – Dons Žuans jeb Akmens dzīres, franču val.
Il dissoluto punito ossia il Don Giovanni – Sodītais izvirtulis jeb dons Žuans, itāļu val.

Dona Žuana
transformāciju hronoloģija

Tirso de Molina Seviļas zobgalis, 1630
Moljērs Dons Žuans jeb Akmens viesis, 1665
Tomass Šedvels Libertīns, 1675
Karlo Goldoni Dons Žuans jeb Libertīns, 1735
Volfgangs Amadejs Mocarts Dons Žuans, opera, 1787
Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis Dons Žuans, 1812
Bairons Dons Žuans, 1819
Kristians Dītrihs Grabe Dons Žuans un Fausts, 1828
Aleksandrs Puškins Akmens viesis, 1830
Prospērs Merimē Dvēseles ellē, 1834
Aleksandrs Dimā, tēvs Dons Žuans de Murana, 1836
Hosē Zoriļa i Morals Dons Huans Tenorio, 1844
Rihards Štrauss Dons Žuans (op.20), simfoniska poēma, 1889
Džordžs Bernards Šovs Cilvēks un pārcilvēks, 1903
Ļesja Ukrainka Dons Žuans. Akmens namatēvs, 1912
Gijoms Apolinērs Trīs doni Žuani, 1914
Mišels de Helderode Dons Žuans, 1926
Ēdens fon Horvāts Dons Žuans pārnāk no kara, 1936
Rita Liepa Dona Huana svētdiena, 1944
Josefs Tomans Dons Žuans. Manjaras dona Migela dzīve un nāve, 1959
Makss Frišs Dons Žuans jeb mīlestība uz ģeometriju, 1962
Gonzalo Torrente Baljesters Dons Žuans, 1963
Jozefs Kajetāns Tils Dons Žuans, 1974
Pēters Handke Dons Žuans (viņa paša stāsts), 2004
Roberts Menase Lamančas dona Žuana baudas audzināšana, 2007

Aleksandra Morfova teātra karjera sākusies jau studiju gados, piedaloties teātra trupā Varnas Tehniskajā universitātē. Pēc studiju pārtraukšanas Morfovs uzsāk darbu Slivenas teātrī – sākumā kā skatuves strādnieks, bet vēlāk kā gaismotājs. Studējis Krastjo Sarafova Nacionālajā teātra un kino mākslas akadēmijā Sofijā, apgūstot drāmas un leļļu teātra režiju (1990) un kino režiju (1994).

Viņa pirmie darbi uz profesionālās skatuves bija Alfrēda Žarī luga Karalis Ibī (1991) un Šekspīra Vētra (1992) Sofijas Mazajā pilsētas teātrī Aiz kanāla un Hamlets teātrī La Strada.

No 1994. līdz 2000. gadam viņš ieņem Bulgārijas Ivana Vazova Nacionālā teātra galvenā režisora amatu, tad iecelts par teātra māksliniecisko vadītāju. Pirmie iestudējumi Nacionālajā teātrī ir Servantesa Dons Kihots versija un jauna Vētras interpretācija. Šīs divas izrādes, kurās netrūkst atklātu spēles un oriģinālu komisko elementu, aizsāk jaunu posmu teātra dzīvē, piesaistot citu auditoriju. Ar nākamo iestudējumu – Šekspīra Sapnis vasaras naktī – Aleksandrs Morfovs kļūst par vienu no skatītāju iemīļotākajiem teātra režisoriem. Turpmākie iestudētie darbi uz valsts galvenās skatuves – no Bokačo Dekamerona līdz Maksima Gorkija Dibenā un Kena Kīzija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu – spilgti apliecina viņam raksturīgo teatrālo stilu un aso pilsonisko nostāju.

Kopš 90. gadu beigām Morfovs sekmīgi darbojies arī lielajos Sanktpēterburgas un Maskavas teātros, izpelnoties prestižās Zelta maskas balvas un nominācijas. Morfovs ir saņēmis vairāk nekā divdesmit nacionālos un starptautiskos teātra apbalvojumus.

Pēc sadarbības ar Mihailu Barišņikovu ASV 2005. gadā Morfovs atgriezās Bulgārijas Nacionālajā teātrī, kur līdz 2014. gadam darbojās kā galvenais režisors.

2012. gadā viņš debitē Latvijā, Dailes teātrī iestudējot Nikolaja Erdmana Finita la comedia! un iegūstot Spēlmaņu nakts nominācijas Gada dramatiskā teātra izrāde un Gada režisors. Sadarbībā ar Dailes teātri top vēl trīs lielinscenējumi – Kena Kīzija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, 2015, Tomasa Vinterberga, Mogensa Rukova Svinības, 2017, Džeimsa Goldmena Lauva ziemā, 2018.