Midzogučī – Uldis Siliņš
Kašivagī – Tomass Ralfs Ābolkalns
Priesteris – Voldemārs Šoriņš
Curakava – Rūdolfs Sprukulis
Māte, sieviete 1 – Ināra Slucka
Ikebanas skolotāja, sieviete 2, geiša – Liene Sebre
Kašivagī – Tomass Ralfs Ābolkalns
Priesteris – Voldemārs Šoriņš
Curakava – Rūdolfs Sprukulis
Māte, sieviete 1 – Ināra Slucka
Ikebanas skolotāja, sieviete 2, geiša – Liene Sebre
Režisors – Henrijs Arājs
Dramatizējuma autore – Lelde Stumbre
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Adriāns Toms Kulpe
Kustību horeogrāfe – Simona Orinska
Komponists – Platons Buravickis
Gaismu māksliniece – Lienīte Slišāne
Romāna tulkojums no japāņu valodas – Ingūna Beķere
Producents – Rihards Gāle
Dramatizējuma autore – Lelde Stumbre
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Adriāns Toms Kulpe
Kustību horeogrāfe – Simona Orinska
Komponists – Platons Buravickis
Gaismu māksliniece – Lienīte Slišāne
Romāna tulkojums no japāņu valodas – Ingūna Beķere
Producents – Rihards Gāle
Dzenbudisms – budisma virziens (Ķīna, 6. gs.), kopš 12.-13. gs. iesakņojies Japānā, uzsver intuīcijas nozīmi un izvirza meditāciju kā rīku apskaidrības un dzīves jēgas izpratnes iegūšanai. Dzen ietekmējis Japānas mākslu, arhitektūru, tējas ceremonijas un dārzkopību, kur dominē minimālisms un tiešums. Skaistums atklājas vienkāršībā, dabiskumā un nepilnībās. Ikdienas aktivitātes – ēšana, tīrīšana, jebkurš darbs, piemēram, dārza akmentiņu grābšana – tiek uztverta kā garīga prakse.
Koans – jēdziens dzenbudismā, kurš apzīmē jautājumu, uz kuru nav iespējams sniegt racionālu atbildi. Koans ir frāze, stāsts, jautājums, kas cieši saistīts ar mītu un uzsver individuālo pieredzi, veicina garīgu izaugsmi un meditāciju. Tās mērķis dzenbudismā ir, izslēdzot loģisko domāšanu, sasniegt izpratni par realitāti.
Haika – japāņu trīsrindu dzejas forma 17 zilbēs (5/7/5); arī haiku. Haika ir apmēram 400 gadus sena dzejas forma, kuras filozofija dziļi sakņota Japānas kultūras un garīguma tradīcijās, bet saglabājusi savu aktualitāti arī mūsdienās. Ar nosaukumu “haika” kļuva pazīstama tikai 19. gadsimtā. Autors haikā mērķtiecīgi izsaka un ierosina, izmantojot pēc iespējas mazāk vārdu. Fiksē mirkli, kurā daba ir saistīta ar cilvēku stāvokli.
Harakiri – pašnāvības veids Japānā. Praktizēja galvenokārt samuraju kārtā kā politisku protestu un rituāla aktu, lai izvairītos no pazemojuma vai izpirktu zaudētu cieņu. Akta norisē piedalās divas personas – viena, kas sev uzšķērž vēderu, un otra, kura pēc uzšķēršanas pārtrauc pirmā ciešanas un nogriež galvu. Kopš 19. gs. beigām harakiri ir aizliegts kā neatbilstošs modernās Japānas tēlam.
“Skaistajiem jāmirst jauniem, bet visiem
pārējiem jādzīvo pēc iespējas ilgāk.”
pārējiem jādzīvo pēc iespējas ilgāk.”
Jukio Mišima (三島 由紀夫) – 100
Mišima ģēnijs, Mišima ārprātīgais. Ikoniskais 20. gadsimta japāņu prozaiķis strādāja daiļliteratūrā, drāmā, dzejā, autobiogrāfijā, kritikā. Pievērsās kino, mūzikai, dejai, kultūrismam un cīņas mākslai. Savas dzīves laikā arī viena no pretrunīgākajām personībām Japānas vēsturē, jo uzskatīja, ka mūsdienu Japāna ir nodevusi viņa ideālus. Ar šo pārliecību pievērsās tradicionālismam un nacionālismam.
Iedvesmojoties no klasiskās japāņu dzejas un Rietumu rakstniekiem, Mišimas rakstītā pasaule tapa tēlaina, jutekliska un stilistiski izsmalcināta. Atzinību atnesa pirmais romāns, daļēji autobiogrāfisks darbs “Maskas atzīšanās” (1949), kurā kareivji, nāve un asinis kļuva par viņa turpmākās literatūras simboliem, detalizēti aprakstot zēna attīstību un seksuālo atmodu, vēlāk arī par dzīves kulminācijas izpausmi. Pēc šīs atzīšanās sekoja romāni, kuru galvenie varoņi ir pašdestruktīvas personības ar noraidošu attieksmi pret moderno dzīvi. Tos moka fiziskas vai psiholoģiskas problēmas (kā fiziski vājš Mišima netika uzņemts militārajā dienestā Otrā pasaules kara laikā), un viņi ir apsēsti ar nesasniedzamiem ideāliem. Tāds ir arī 1956. gadā iznākušais romāns “Zelta templis”, kas vēsta par Kinkaku-dzi jeb Zelta paviljona šokējošo aizdedzināšanu Kioto, ko 1950. gada 2. jūlijā 2.30 naktī veica jauns budistu mūks. Paviljons, kas celts pirms 1400 gadiem, bija pārcietis Otro pasaules karu un Japānas kultūrā bija nozīmīga sakrālā celtne. Par dedzināšanas iemesliem mūks atteicies atbildēt, vien piebildis, ka tas jau bija sagaidāms, jo templis vienkārši ir pārāk skaists. Kad Mišima uzzināja par Zelta paviljona iznīcināšanu un par “trako” mūku, viņu aizrāva šis stāsts. Tā tapa notikuma literārā versija ar nosaukumu “Zelta templis”
“…pat ja mani uzreiz nesapratīs, tas nekas, jo mani sapratīs
Japāna pēc 50 vai 100 gadiem.”
Japāna pēc 50 vai 100 gadiem.”
Sašķelts starp vērtībām, pēckara periodā Mišima Japānas pagātnes patriotisko garu pretnostatīja Rietumu dzīvesveidam, kuru pats savdabīgi un teatralizēti izdzīvoja. Tā pamatā bija uzskats, ka Japāna zaudē savu identitāti, padodoties materiālismam. Par mūžīgu viņam bija kļuvusi ideja, ka skaistums ir visskaistākais uz iznīcības sliekšņa. Šī pārliecība savienojās ar apbrīnu par vīrišķām formām, lai radītu darbus par drosmīgiem kareivjiem un viņu asiņaino nāvi. Viņa stils pievērsās jutekliskiem tēlojumiem, kas akcentēja ķermeni, apģērbu un smaržu un robežojās ar fetišu.
60. gados Mišima sāka nodarboties ar kultūrismu. Trauslais 175 cm garais augums sporta zālē ieguva muskuļotas aprises, treniņu nodarbībās apvienojās viņa vadīta labēji noskaņotu universitātes studentu grupa. Pārtapšana par kareivi padarīja autoru par savas iekāres objektu: skaistu un iznīcināšanas vērtu. 1970. gada 25. novembrī Mišima un četri “Vairoga biedrības” sekotāji ieņēma armijas bāzi netālu no Tokijas centra. Uz balkona tūkstoš karavīru priekšā Mišima kāpa, lai izteiktu aicinājumu gāzt Japānas konstitūciju, bet karavīri klusēja. Tad viņš nokrita uz ceļiem un izdarīja harakiri – samuraju rituālo pašnāvību, ko pēc Otrā pasaules kara pēdējām dienām neviens cilvēks nebija veicis. Kareivīgums tika publiski nosodīts.
“Bet asinis izlīst tikai tad, kad traģēdija jau beigusies.”
“Samaziniet līdz būtībai,
bet neatņemiet dzejiskumu.”
Leonards Korens
bet neatņemiet dzejiskumu.”
Leonards Korens
Zelta mēness dīgst
Es gribu tur nonākt
Pēdas asā rasā
Simona Orinska
Es gribu tur nonākt
Pēdas asā rasā
Simona Orinska
Piens glāzē griežas
Es gribu tur nonākt
Ne rūgušpienā
Rūdolfs Sprukulis
Es gribu tur nonākt
Ne rūgušpienā
Rūdolfs Sprukulis
Zvaigznes debesīs
Es gribu tur nonākt
Vakari liesmo
Ināra Slucka
Es gribu tur nonākt
Vakari liesmo
Ināra Slucka
Man ātri jāskrien
Es gribu tur nonākt
Tā mīlestība
Liene Sebre
Es gribu tur nonākt
Tā mīlestība
Liene Sebre
Dzied cikādes
Es gribu tur nonākt
Ziedi krīt un zūd
Henrijs Arājs
Es gribu tur nonākt
Ziedi krīt un zūd
Henrijs Arājs
Skrienu atpakaļ
Es gribu tur nonākt
Kā fēniksa dziesma
Uldis Siliņš
Es gribu tur nonākt
Kā fēniksa dziesma
Uldis Siliņš
Ar slapjām kājām
Es gribu tur nonākt
Kur sausie tik drīkst
Tomass Ralfs Ābolkalns
Es gribu tur nonākt
Kur sausie tik drīkst
Tomass Ralfs Ābolkalns
Prāts tik nemierīgs
Es gribu tur nonākt
Ceļš pinas kājās
Voldemārs Šoriņš
Es gribu tur nonākt
Ceļš pinas kājās
Voldemārs Šoriņš
Foto: Matīss Markovskis
Foto: Matīss Markovskis
Foto: Matīss Markovskis
Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv
