Jānis – Igors Šelegovskis vai Klāvs Kristaps Košins
Aija – Laura Siliņa
Juris – Romāns Bargais
Rūta – Amanda Livdāne
Zenta – Elza Kristberga
Māre – Amēlija Lukašēviča
Aija – Laura Siliņa
Juris – Romāns Bargais
Rūta – Amanda Livdāne
Zenta – Elza Kristberga
Māre – Amēlija Lukašēviča
Dramatizējuma un muzikālā noformējuma autors – Regnārs Vaivars
Scenogrāfs – Valters Kristbergs
Kostīmu māksliniece – Madara Botmane
Gaismu māksliniece un atbildīgā gaismotāja – Lienīte Slišāne
Skaņas dizains un atbildīgais skaņu režisors – Reinis Indāns
Atbildīgie skatuves meistari – Kārlis Purvens, Igo Kozlovs
Izrādes vadītāja – Marija Avotiņa
Producente – Anna Vekmane
Scenogrāfs – Valters Kristbergs
Kostīmu māksliniece – Madara Botmane
Gaismu māksliniece un atbildīgā gaismotāja – Lienīte Slišāne
Skaņas dizains un atbildīgais skaņu režisors – Reinis Indāns
Atbildīgie skatuves meistari – Kārlis Purvens, Igo Kozlovs
Izrādes vadītāja – Marija Avotiņa
Producente – Anna Vekmane
TEORIJA
Jānis. “Man liekas, uz atbalss likuma dibinās daudz kas (nemateriāls) – Pat mīlestība starp vīrieti un sievieti – Piemēram, sirds dzirdējusi skaņu, uz to atsaukusies un tagad tas ir tavas sirds tonis – Bet tad pagājuši daudzi gadi, tu jau vecs un neatsaucīgs kļuvis, tu izdzirdi to skaņu un tava sirds atsaucas kā toreiz...”
Atbalso ne tikai fiziskas vietas, bet arī tēli, mīti, simboli un teksti. Literatūra pati darbojas kā atmiņas telpa (franču vēsturnieka, identitātes un atmiņas pētnieka Pjēra Norā termins). Jāņa Jaunsudrabiņa “Aija”, rakstīta 20. gadsimta sākumā, episki atklāj laikmeta pārrāvumu un modernitātes radīto spriedzi, bet mūsdienu dramatizējumā vīrieša atmiņās veidotu tēlu – romantisku, mītisku priekšstatu par sievieti. Atbalss, kurā savijas mīlestība, vainas izjūta un mēģinājums sakārtot dzīvi. Literatūras vēsturē triloģijas “Aija”, “Atbalss”, “Ziema” centrā bieži izcelts Jāņa tēls, bet Aija, raugoties no atmiņas perspektīvas, kā balss, kas viņam atsaucas.
Vairāk nekā gadsimtu pēc tam, kad Jaunsudrabiņš ir uzrakstījis Aiju, tiek pārvērtētas dzimumu lomas, ģimenes modelis un individuālās brīvības robežas, bet arī šodien cilvēks meklē stabilitāti. Kāpēc Aiju šodien var uzlūkot kā atmiņas tēlu? Kāpēc lasīt kā atbalsi, kas eksistē kultūras iztēlē un palīdz risināt cilvēka un laika attiecības?
Atsedzot ‘Jāņa atbalss likuma teoriju’ tekstā – Aijas tēls norāda uz liktenīgu sievieti kā atmiņu formu, ne realitāti. Kad romantiskais un fatālās sievietes tēls pamazām sabrūk, atklājas gan ikdienas realitāte, gan cilvēka pieredze. Konflikts vairs nav tikai starp vīrieti un sievieti – tas ir starp priekšstatu un dzīvi, un Aija darbojas kā katalizators.
Cilvēka tieksme otru pārvērst par savu ilgu atbalsi nav zudusi, tādēļ stāsts kļūst pārlaicīgs. Jānis nedzīvo līdzās mainīgam cilvēkam – viņā atskan jaunības sirds toņi, ko neskar laika ritums. Taču, kad realitāte neatbilst ilūzijai, sabrūk ne tikai mīts par Aiju, bet arī Jāņa identitāte. Varbūt tādēļ Aija šodien atbalso nevis tikai kā liktenīgā sieviete, bet arī kā atgādinājums par mūsu pašu spēju idealizēt cilvēku, pārrakstīt atmiņas un zaudēt ilūziju. Plaisa starp to, ko atceramies, un to, kas patiesībā ir, kļūst par traģēdijas avotu. Par pieredzi, kas atkārtojas katrā laikmetā.
pIERĀDĪJUMS
Aijas tēla četri nozīmju lauki / kā Jānis konstruē Aiju
• Pirmajā dominē mīts – skaistuma, vilinājuma un kaisles valoda (“jauna un skaista”, “apreibināts”, “mīļā, mazā Aija”, “skūpstīt”). Šeit Aija parādās kā fatāla un iekāres piesātināta figūra.
• Otrajā slānī Aija saistīta ar dabu un mātišķību – (“būda”, “kūts”, “gulta”, “pavasaris”, “putenis”). Šis lauks ir pretrunīgs: tajā savienojas dzīvības sākums un smagums, rūpes un noslēgtība.
• Trešais nozīmju lauks atklāj sociālo realitāti – (“nabadzība”, “bērni”, “darbi”, “malka”, “karotes”). Šeit Aija zaudē mītisko spožumu un kļūst par konkrētu sievieti konkrētos apstākļos.
• Savukārt ceturtais slānis pieder Jāņa fantāzijai (“man likās”, “šķita”, “manā atmiņā”). Šie vārdi signalizē, ka redzam nevis objektīvu Aiju, bet Jāņa iekšējās projekcijas.
SECINĀJUMS
“Aija” kļuvusi par kultūras atmiņas vietu, kurā nostiprinājies priekšstats par sievieti kā ilgu un vilšanās figūru. Joprojām šī atbalss liek sirdij atsaukties.
Arvis Ostrovskis
Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv
