Niks Pērle, 11. klases skolnieks – Matīss Kučinskis
Toms Adermanis, 11. klases skolnieks – Emīls Ralfs Zagorskis
Knuts Auzenieks, 11. klases skolnieks – Rūdolfs Sprukulis
Rihards Kamergrauzis, 11. klases skolnieks – Uldis Siliņš
Dārta Dārzniece, 11. klases skolniece – Santa Breikša
Arturs Vītiņš, skolotājs – Igors Šelegovskis
Direktors – Juris Lisners
Pērle, Nika tēvs – Uldis Anže
Toms Adermanis, 11. klases skolnieks – Emīls Ralfs Zagorskis
Knuts Auzenieks, 11. klases skolnieks – Rūdolfs Sprukulis
Rihards Kamergrauzis, 11. klases skolnieks – Uldis Siliņš
Dārta Dārzniece, 11. klases skolniece – Santa Breikša
Arturs Vītiņš, skolotājs – Igors Šelegovskis
Direktors – Juris Lisners
Pērle, Nika tēvs – Uldis Anže
Režisors un muzikālā noformējuma autors – Matīss Kaža
Dramaturgi – Kārlis Vērdiņš, Matīss Kaža, Igors Šelegovskis
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristina Rezviha
Gaismu māksliniece un atbildīgā gaismotāja – Lienīte Slišāne
Kustību māksliniece – Ramona Levane
Režisora asistents – Aleksandrs Bricis
Skaņu dizainers un atbildīgais skaņu režisors – Reinis Indāns
Skolas himnas autors – Jēkabs Nīmanis
Dramaturgi – Kārlis Vērdiņš, Matīss Kaža, Igors Šelegovskis
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristina Rezviha
Gaismu māksliniece un atbildīgā gaismotāja – Lienīte Slišāne
Kustību māksliniece – Ramona Levane
Režisora asistents – Aleksandrs Bricis
Skaņu dizainers un atbildīgais skaņu režisors – Reinis Indāns
Skolas himnas autors – Jēkabs Nīmanis
Izrādē izmantota Aspazijas, Austras Skujiņas, Ārijas Elksnes, Agneses Krivades, Marijas Luīzes Meļķes, Viljama Šekspīra, Omāra Haijāma, Raiņa, Kārļa Vērdiņa, Arta Ostupa, Kirila Ēča, kā arī Ulda Siliņa, Matīsa Kučinska un Rūdolfa Sprukuļa dzeja.
Izrādes dramaturģija tapusi pēc Pītera Vīra un Toma Šūlmana kinofilmas “Mirušo dzejnieku biedrība” motīviem un autoru pieredzes Latvijas izglītības sistēmā.
Atšķirībā no šīs izrādes varoņiem, biju viens no tiem jauniešiem, kurus skola sūtīja uz dažādiem konkursiem un olimpiādēm pārsvarā humanitāros priekšmetos un uz kuru lika lielas cerības. Ikdienā skolēnu emocionālā pasaule, radošums, “nepareizi” risinājumi problēmām mūsu skolas pedagogiem nešķita aktuāli. Galvenais izdarīt pēc paraudziņa un labi nokārtot eksāmenus, lai kopējie dati izskatās cienījami.
Taču man paveicās ar dažām skolotājām, kuras pamanīja radošumu skolēnos un centās to arī attīstīt. Vēstures un sociālo zinību skolotājai esmu pateicīgs par to, ka viņa rosināja mani iesaistīties dažādu pasākumu organizēšanā, filmu veidošanā, bet, pats galvenais, grāmatu lasīšanā. Izcilam pedagogam var būt noteicoša ietekme jaunieša personības attīstībā, taču šī izrāde, protams, aplūko arī šādas ietekmes potenciālo ēnas pusi. Cik lielā mērā ir pieļaujama familiaritāte? Kādas ir robežas attiecībās starp skolēniem un skolotāju? Kas notiek, ja skolotājs pārkāpj robežas?
Priekšmetos, kuri man tik labi nepadevās (pārsvarā eksaktajos), centos labas atzīmes “izkoķetēt”, uzturot labas attiecības ar skolotājiem. Pārsvarā man tas arī izdevās. Atceros, ka arī es skolā gribēju sarīkot nelielu revolūciju – pret vēstures skolotāju, kurš, manuprāt, bija absolūti nepiemērots savai profesijai, vājš pedagogs, kurš mācīja ar padomju laiku metodēm. Ar petīcijām un parakstu vākšanām panācu, ka šis skolotājs mūsu klasei nemāca. Protams, skolas vadība šādu manu iniciatīvu pārāk pozitīvi neuztvēra, jo konkrētais skolotājs bija skolas dzīvā leģenda. Lai arī, no šī brīža perspektīvas skatoties, man skolotāja ir nedaudz žēl (domāju, ka šāda mana akcija viņam bija visai pazemojoša), tomēr droši vien arī šodien rīkotos tāpat.
Režisors Matīss Kaža
MĀKSLA UN LITERATŪRA
Māksla un literatūra savu vēsturisko vietu cilvēces attīstībā ieņem, tikai apgūstot sabiedriskās domas un estētisko uzskatu mantojumu, radoši izmantojot iepriekšējos sasniegumus tēlojuma meistarībā, tēlojuma līdzekļu un paņēmienu lietojumā. Par tradīcijām kā literārā procesa veicinātājām sauc tās dzīvās, rosinošās, nākotnei nozīmīgās tendences, kas izriet no pagātnes literatūras izcilākajiem sasniegumiem. Sakarību starp iepriekšējo literatūru un to literatūru, kas top, var saukt par sakarību pa vertikāli. Raiņa darbi, kurus spoži ietekmējuši pasaules kultūras dižgari, spēcīgi sevi piesaka vertikāles augšgalā. Taču nepieredzējuša dzejnieka veikums, kurš tapis bez jebkādām priekšzināšanām par iepriekšējo, uz vertikālās ass ieņems acīmredzami daudz zemāku vietu. Otra sakarību plāksne – pa horizontāli – raksturo literatūru savstarpējos sakarus. Bez šo sakarību izpratnes nevar pilnībā izprast dzejas attīstību un nodarboties ar jēgpilnu tās turpināšanu. Citiem vārdiem sakot, literatūras procesā jāredz literāro parādību kontinuitāte un to savstarpējās cēloņu un seku attiecības. Tikai tā mēs varam pilnvērtīgi izvērtēt literāra darba kvalitāti un nodrošināt kvalitāti arī savā radošajā jaunradē.
SKOLA LABĀKAJIEM
Fragments no Patrīcijas Marijas Keišas esejas
Teksta pirmpublicējums interneta žurnālā satori.lv
Teksta pirmpublicējums interneta žurnālā satori.lv
Kad es mācījos 1. ģimnāzijā, skolotāji mums ik pa laikam atgādināja, ka esam “nākotnes līderi” vai “nākotnes elite”. Medijos nereti parādās tādi virsraksti kā “Skolu Zvaigžņu reitingā līdere arvien Rīgas Valsts 1. ģimnāzija”, kas skolēnu vidū gadu gaitā ir kristalizējušies tādā kā skolas moto – “Pirmā vienmēr pirmā!”. Mēs esam zvaigznes, mēs esam vienmēr pirmie, mēs esam nākotnes līderi. Tomēr skolā nekāda plašāka saruna par to, ko tas īsti nozīmē, kā pret to attiekties, kā attiekties pret sevi un citiem šī mūsu “pārākuma” gaismā, nenotika.
Pieņemot, ka valsts ģimnāziju koncepts ir derīgs un ka nav nemaz tik slikti cerēt, ka valsts gudrākie prāti arī kļūs par līderiem, vadīs citus cilvēkus un procesus, man šķiet svarīgi jautāt – kāda izglītība ir nepieciešama šādiem jauniešiem? Nejauši uzzināju, ka Rīgas 40. vidusskolas moto ir “Esse quam videri” – “Būt, nevis izskatīties”. Kas būtu nepieciešams valsts ģimnāzijām, lai tās ne tikai izskatītos pēc labākajām skolām, bet arī tiešām tādas būtu vispārcilvēciskā ziņā? Es ieskicēšu dažus aspektus, kas izriet no manas pieredzes kā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolniecei, kā arī manām pedagoģijas maģistra studijām un pētniecības.
Rakstot par savu pieredzi, primāri atsaukšos uz skolas kā organizācijas kultūru un manas iekšējās pasaules mijiedarbību ar to. Šo kultūru var dēvēt arī par “apslēpto mācību programmu” (hidden curriculum), un tā apzīmē attieksmi un vērtības, kas skolā tiek netiešā veidā, parasti bez nodoma, iemācītas. Piemēram, ir nozīme ne tikai tam, par ko mēs runājam, bet arī tam, par ko nerunājam. Tomēr pret katru no aspektiem, ko ieskicēšu, varētu iebilst, ka viss atkarīgs no indivīda. Manuprāt, dzīvē viss ir atkarīgs no indivīda un vides mijiedarbības. Jā, tā var būt, ka to pašu skolu kāds cits pabeidz ar krietni citādu pieredzi./../
Lai gan 1. ģimnāzijā akadēmiskie sasniegumi bija svarīgi paši par sevi, starp tiem pastāvēja izteikta hierarhija, kuras augšgalā atradās eksaktie priekšmeti. Ja nu bija mājasdarbi, kas no skolēna skatupunkta jāizpilda obligāti, tad tie bija matemātikas uzdevumi. Protams, kaut ko no mums prasīja arī literatūrā vai vizuālajā mākslā, taču tas nekad nešķita tik svarīgi un skolēnu vidū dominēja uzskats, ka šajos priekšmetos vienmēr varēs izbraukt, neieguldot regulāru piepūli. Skatoties no kognitīvas perspektīvas, mēs spēcīgi attīstījām konverģento domāšanu, kas tiecas uz viena pareizā risinājuma meklēšanu, un būtībā jebkas saistīts ar diverģento domāšanu – kur jāiesaistās radoši un iespējamas daudzas dažādas atbildes – tika uztverts kā sekundārs, pat nevērtīgs, absurds, smieklīgs. Kāda jēga zīmēt, ja uzzīmēt var jebko? Kāda jēga rakstīt dzeju vai esejas, ja var uzrakstīt jebko? Kāda jēga lasīt dzejoli vai citu literāru tekstu, ja to var interpretēt jebkā? (Bet patiesībā to nav vērts darīt tieši tad, ja skolotājai ir skaidra pareizā atbilde.) Šī pati attieksme var traucēt mācīties kultūras vēsturi, filozofiju, ētiku, reliģiju, citas humanitārās vai pat sociālās jomas, kas ver durvis savu un sabiedrības vērtību izpētei, taču pār tām atkal un atkal nostājas eksakto zinātņu “pārākuma” ēna. /../
Es arī nedomāju, ka matemātiskā izglītība man bija lieka. Cilvēkam ir svarīga daudzpusība, jāattīsta kā konverģentā, tā diverģentā domāšana. Taču konstanta pirmās prioritarizēšana atstāj sekas uz skolēnu spējām iesaistīties radošā domā un darbībā, kas ir svarīga ne tikai māksliniekiem, bet jebkuram. Es nereti piedzīvoju trauksmi un paralīzi situācijās, kur nav viena pareizā risinājuma. Ir grūti virzīties uz priekšu, ja galā nebūs droša pārbaudes mehānisma vai autoritātes, kura man pateiks, ka esmu savu darbu paveikusi “pareizi” – un ikdienas dzīve lielā mērā sastāv no šādām situācijām. /../
Matemātiķu skolā mēs domājam racionāli un neļaujamies, lai mūs ietekmētu tādas “primitīvas lietas” kā emocijas. Tāds ir ideāls. Protams, neviens to nenoformulēja tik tiešā tekstā. Tomēr man tiešām ilgu laiku šķita, ka emocijas vienkārši ir slikta un nevēlama lieta, ka tie, kas tās piedzīvo un izpauž, ir vāji. Protams, šāds dīvains viedoklis var nākt tikai no pozīcijas, kurā cilvēks īsti nespēj nolasīt ne savas, ne citu sajūtas, un tās izpaužas negaidītos, kaitnieciskos veidos. /../ Es pati un mani klasesbiedri, ar kuriem mācījāmies ģimnāzijas izteikti prasīgajā Starptautiskā Bakalaurāta klasē, regulāri nonācām depresīvās epizodēs, kur pilnīgi viss dzīvē šķiet bezjēdzīgs, un tad atkal no tām izkļuvām, ar gluži vai nihilistisku, kofeīna stimulētu spītu dzenoties pretī dedlainiem, lai tur vai kas. Man šķiet, mēs neapzinājāmies, ka šīs svārstības ir radikālas. Bet mēs arī nezinājām, ka varētu lūgt vai sagaidīt kādu atbalstu.
Pirmais solis, lai savas emocijas iemācītos regulēt, ir tās atpazīt un atzīt. Dot tām telpu. Nosaukt tās. Nenosodīt tās. Mēģināt sadzirdēt, ko tās saka par to, kas man ir svarīgs. Man tas šķiet arī fundamentālas pašcieņas jautājums – cienīt savu daudzveidīgo iekšējo pasauli. Emociju regulēšana lielā mērā saistīta arī ar mentālo veselību. /../ Tas, ka skolā nav izteiktu mobinga problēmu, nenozīmē, ka tās sociālajā klimatā nav, ko uzlabot. Skolas vadībai, skolotājiem un skolēniem ir potenciāls veidot siltāku, atbalstošāku kopienu, ja viņi pievērsīs apzinātu uzmanību emocionālajai inteliģencei un sociālajām prasmēm, tātad arī mentālajai veselībai.
Foto: Andrejs Strokins
Foto: Andrejs Strokins
Foto: Andrejs Strokins
Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv