Ilgu Tramvajs

Tenesijs Viljamss · Pēteris Krilovs

Drāma 2 daļās

Pirmizrāde 2025. gada 20. martā

Blanša – Maija Doveika
Stenlijs – Jēkabs Reinis
Stella – Jana Ļisova
Mičs – Gundars Grasbergs
Stīvs – Kaspars Aniņš
Ārsts – Uldis Anže
Pablo – Aleksandrs Tomass Matjussons
Jaunais vīrietis – Tomass Deinis, Henrijs Kozlovskis, Daniels Loginovs, Pēteris Narubins, Domeniks Slišāns vai Ralfs Puzāns (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti)

Režisors – Pēteris Krilovs
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Abika
Muzikālais noformējums – Aleksandrs Tomass Matjussons
Gaismu māksliniece un atbildīgā gaismotāja – Lienīte Slišāne
Horeogrāfs – Dmitrijs Gaitjukevičs
Tulkotāja – Ieva Struka
Izrādes vadītāja – Ilva Lorence vai Marija Avotiņa
Skaņu režisore/-s – Katrīna Kalve vai Normunds Zālamans
Atbildīgie skatuves meistari – Kristaps Pavļukēvičs, Igo Kozlovs
Producente – Linda Helviga

Paldies RP SIA “Rīgas satiksme”, īpaši Baibai Bartaševičai-Feldmanei.
Īpašs paldies Haraldam Apinim.

Tenesija Viljamsa lugā “Ilgu tramvajs” galvenie varoņi noskretušā Ņūorleānas dzīvoklī alkst, cīnās līdz asinīm un runā par mīlestību. Lugas 11 ainās nav epizodes bez mīlestības apgalvojuma. Ja ņem vērā rietumu civilizācijas kristietības paradigmu, ka Dievs ir mīlestība, tad šo lugu varētu nosaukt par 20. gadsimta evaņģēliju. Evaņģēliju, kuru gandrīz vai aizliedza. Taču tieši mīlestības izpratni tā pati rietumu kristīgā civilizācija ir žmiegusi, ierobežojusi, reglamentējusi līdz cietuma uzvedības kodeksa līmenim. Man liekas, ka tieši tur slēpjas šīs lugas nepārspētā popularitāte. Visi un katrs par sevi grib mīlestību, runā par to, slēpti sapņo, ja tās nav, bet visi, kopā sanākot, rūpīgi un cieti nodala vēlamo (tagad to sauc par tradicionālo) no nevēlamās, aizliegtās, nu, tātad, netradicionālās. Tās mokas un pārbaudījumus, ko lugā izcieš Amerikas dienvidu štatu izmirstošās aristokrātijas bārenīte Blānša, mūsdienās vairs īpaši klaji neredz, bet tikai nesakiet, ka tādu vairs nav. Visiem kabatās ir pa akmenim, un nav īpaši jāpierunā to mest pirmajam.

– Izrādes režisors Pēteris Krilovs

ŅuorLeānas Franču kvartāls

Vieux Carré jeb Franču kvartāls ir vecākais Ņūorleānas pilsētas rajons.

19. gadsimtā Ņūorleāna bija līdzīga citām Amerikas dienvidu pilsētām, jo tās ekonomika balstījās cukura, tabakas un kokvilnas tirdzniecībā. 20. gadsimta sākumā kvartāla koka namos īres maksa bija zema, un Franču kvartāls kļuva par bohēmisku vidi trūcīgiem māksliniekiem, kurus piesaistīja franču kultūras mantojums it visā – arhitektūrā, vēsturiskos restorānos, brīvajā gaisotnē. Franču kultūra izpaudās arī ļoti dīvainā džeza paveidā, kuru sauca par kadžun (cajun) stilu.
Otrā pasaules kara laikā Ņūorleānā ieradās tūkstošiem karavīru un kara industrijā nodarbināto strādnieku, kas apmeklēja Franču kvartālu tā naktsdzīves un eksotisku izklaides pasākumu dēļ. Līdz pat mūsdienām saglabājusies džeza krodziņu atmosfēra kvartāla ielās, dzīvā mūzika uz ielas un neierobežots alkohola patēriņš.

Par kvartāla centrālo ielu uzlūkojama Burbonu iela, kas nosaukta Francijas valdošās dinastijas vārdā, te atrodamas arī Šartras, Burgundijas un Karaļu iela. Savukārt Elizejas lauki stiepjas cauri dažādiem pilsētas rajoniem. Pa Elizejas laukiem arī mūsdienās kursē tramvajs, bet tā vairs nav Desire līnija, kas bija regulārs maršruts strādnieku un vidusšķiras iedzīvotājiem un tika slēgts 1948. gadā.

Sievietes Tenesija Viljama dzīvē

No trauslajām, uz histērijas robežas dzīvojošajām līdz stiprajām un sevi sagrāvušajām – tā īsumā varētu iezīmēt ceļu, ko noiet sieviete Viljamsa lugās, kļūstot par kārdinošām, jo pilnasinīgām, sarežģītām lomām aktrisēm visā pasaulē.

Alma “Vasara un dūmi”, Laura “Stikla zvērnīcā”, Ketrina “Pērnvasar negaidot”, Hevenlija “Jaunības putns ar saldo balsi” – Viljamsa gados jaunās sievietes ir nomāktas, neirotiskas, atkarīgas no vecāku naudas, tādējādi arī gribas un noteiktā režīma. Ja viņas izdzīvo un pārdzīvo savus vecākus, iegūstot zināmu spēju noteikt tālāko dzīvi, tad atkarībā no psihiskā stāvokļa un finanšu resursiem, kas izšķir tik daudz, viņas pašas kļūst par valdītājām un citu dzīves nežēlīgām vērtētājām, slēpjot iekšēju sabrukumu un degradāciju. Princese Kosmopolisa “Jaunības putns ar saldo balsi”, Megija “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta”, Amanda “Stikla zvērnīca”, Serafina “Tetovētā roze”, Vīnebla kundze “Pērnvasar negaidot”.

Savrup jeb pusceļā starp pārējām Viljamsa varonēm atrodas Blanša “Ilgu tramvajā”, kuras noieto ceļu tik tiešām precīzi raksturo tramvajs kā metafora. No pārtikušas bērnības “Baltajā sapnī”, vecāku uzturētā un koptā plantācijā, līdz īsai un traģiskai laulībai, prostitūcijai un patvērumam pie jaunākās māsas Ņūorleānas strādnieku miteklī, kas tomēr neizrādās pēdējā pietura. Profundus vēl sekos.

Pēteris Krilovs un amerikāņu literatūra

Viljams Folkners “Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa”, 1992
Džons Steinbeks “Dusmu augļi”, 2000
Henrijs Džeimss “Skrūves pagrieziens”, 2001, un “Asperna vēstules”, 2004
Kurts Vonnegūts “Spēlējam Vonnegūtu”, 2007
Džeroms DeividsSelindžers “Lūgšana resnajai tantei”, 2011
Džeroms Deivids Selindžers “Īso stāstu kompozīcija” (JVLMA Dailes teātra aktieru kurss), 2024
Tenesijs Viljamss “Ilgu tramvajs”, 2025

Tā vai citādi visi šie Pētera Krilova iestudējumi ir saistīti ar Nacionālo teātri, pat “Vājprātīgā stāsts”, kaut arī tapis slavenajam Daugavpils aktieru kursam kā diplomdarba izrāde, jo galveno sieviešu lomu – Kediju – tajā nospēlē Indra Roga, un visiem zālē ir skaidrs, te dzimusi traģēdijas mēroga aktrise. Arī “Skrūves pagrieziens”, kaut gan tiek rādīts Mencendorfa namā, tajā spēlē Karīna Tatarinova, tobrīd jaunā Nacionālā teātra aktrise. Pat “Dusmu augļi”, kaut arī ir LKA diplomdarba izrāde, bet – Nacionālā teātra aktieru kursam, un “Spēlējam Vonnegūtu”, kurā sevi pārbauda vēlākie Nacionālā aktieri Ivars Kļavinskis un Ģirts Liuziniks.

“Lūgšana resnajai tantei” saņem Spēlmaņu nakts galveno balvu, savukārt “Asperna vēstulēs” godalgotas tiek aktrises Astrīda Kairiša un Lāsma Kugrēna.
Tā Amerika, kura iedvesmo radošajam darbam teātrī Pēteri Krilovu, ir demokrātiska, vēsturiskus pārbaudījumus salīdzinoši tālā pagātnē pieredzējusi, cilvēciski gudra sabiedrība, kas ar iejūtību mācās izturēties pret citādo, un – ar panākumiem. “Amerikāņu sapnis”, kas nu ir izsapņots. Amerika gluži kā Viljamsa varone sadrupinājusi sevi no iekšpuses, turpina spodrināt fasādi, pagriezusi muguru spogulim.

Teksts: Ieva Struka

Saruna ar izrādes režisoru Pēteri Krilovu

Foto: Kristaps Kalns

Latvijas Nacionālo teātri atbalsta

Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv

↑Back to Top