Kurts – Igors Šelegovskis
Olga – Jana Ļisova
Pauls – Uldis Siliņš
Māte – Evija Krūze
Tēvs – Uldis Anže
Olga – Jana Ļisova
Pauls – Uldis Siliņš
Māte – Evija Krūze
Tēvs – Uldis Anže
Režisors – Henrijs Arājs
Tulkotāja – Anna Mačāne
Scenogrāfs – Adriāns Toms Kulpe
Kostīmu un grima māksliniece – Madara Botmane
Muzikālais noformējums un skaņas dizains – Platons Buravickis
Gaismu māksliniece – Krista Erdmane
Video mākslinieks – Toms Zeļģis
Tulkotāja – Anna Mačāne
Scenogrāfs – Adriāns Toms Kulpe
Kostīmu un grima māksliniece – Madara Botmane
Muzikālais noformējums un skaņas dizains – Platons Buravickis
Gaismu māksliniece – Krista Erdmane
Video mākslinieks – Toms Zeļģis
Izrādes vadītāja – Ilva Lorence
Skaņu režisore/-s – Katrīna Kalve vai Lauris Stanke
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins vai Kristaps Kadiķis
Atbildīgie skatuves meistari – Ritvars Zomerovskis, Toms Beķeris
Producents – Rihards Gāle
Skaņu režisore/-s – Katrīna Kalve vai Lauris Stanke
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins vai Kristaps Kadiķis
Atbildīgie skatuves meistari – Ritvars Zomerovskis, Toms Beķeris
Producents – Rihards Gāle
Henrijs Arājs
(1998)
(1998)
“Kad cilvēks nomirst, viņš ir miris. Auksts. Pārējie zina – vislabāk ir likt viņu ugunī, lai sadeg. Kas vairs neēd, to apēd. Kas vairs nedeg, to sadedzina.”
Man šī izrāde ir par izmisumu.
Par jauniem cilvēkiem, kuri šķietami nevienam nav vajadzīgi.
Par pasauli, kurā kā likums dominē tikai iepriekšējā paaudze.
Par atriebību, kas dzimst no totālas bezjēdzības un apjukuma.
Par nesatikšanos, aizbēgšanu, depresiju, pārprastu mīlestību, un vēl un vēl, un vēl...
Par jauniem cilvēkiem, kuri šķietami nevienam nav vajadzīgi.
Par pasauli, kurā kā likums dominē tikai iepriekšējā paaudze.
Par atriebību, kas dzimst no totālas bezjēdzības un apjukuma.
Par nesatikšanos, aizbēgšanu, depresiju, pārprastu mīlestību, un vēl un vēl, un vēl...
Mariuss fon Maienburgs
(1972)
(1972)
“Kamēr kaut ko sadedzini, tu dzīvo. Mirušie ir auksti, nekas vairs nedeg. Siltums un uguns ir pamatprincips, bioloģija.”
Kopš lugas “Ugunsseja” (1997) radīšanas un iestudējuma 1998. gadā Minhenē, drīz pēc tam angļu valodā 2000. gadā Londonā, Maienburgs tiek dēvēts par vienu no talantīgākajiem mūsdienu vācu dramaturgiem. Luga ieguvusi popularitāti daudzviet pasaulē un Latvijā 2024. gadā tiek iestudēta pirmo reizi.
Dramatiskā sacerējuma pasaule – labirints, kurā valda tēvs un māte, ir kā sastindzis priekštats par to, kādai jābūt ģimenes mājai. Savu vietu vecāku ēnā un izeju no tās nespēj rast pusaudži Olga un Kurts. Viņu gatavošanos pieaugušo pasaulei raksturo
eksperimenti un apsēstība, kas, tiecoties pēc arvien lielākas neatkarības no vecākiem, noved līdz šokējošam finālam.
eksperimenti un apsēstība, kas, tiecoties pēc arvien lielākas neatkarības no vecākiem, noved līdz šokējošam finālam.
Autora interešu lokā ir tēmas par identitāti, varu, nevienlīdzību un moderno sabiedrību, tādēļ sociālā kritika ir daļa no viņa rokraksta. Maienburga rakstības stilu mēdz dēvēt par unikālu, kurā humors un ironija veiksmīgi savienojas ar dziļi psiholoģiskām un emocionālām tēmām, bet simbolu un metaforu lietojums aizved līdz neparastiem teātra risinājumiem.
Hērakleits no Efesas
(~544.-483. p.m.ē.)
(~544.-483. p.m.ē.)
“No uguns pasaule ir cēlusies un par uguni tai atkal jāpārtop. Ciklu pēc cikla, mūžīgā mainībā.”
(no Lāertas Diogena (Diogenis Laertii) darba “Vitae philosophorum” 9. sējuma 1. nodaļas par Hērakleitu)
(no Lāertas Diogena (Diogenis Laertii) darba “Vitae philosophorum” 9. sējuma 1. nodaļas par Hērakleitu)
Sengrieķu natūrfilozofs, pēc tam, kad savu dzīvi veltīja pasaules sākumu meklējumiem un pirmdaļas nosaukšanai vārdā, tiek dēvēts par Tumšo. Jau laika biedri viņa rakstīto vēstījumu “Par dabu” vērtējuši kā grūti izprotamu. Tas mulsināja un lika apcerēt. Kad pats autors grāmatu aiznesa uz filozofu bibliotēku– Artemīdas templi –, viņa nodoms kļuva skaidrāks. Tā nav domāta visiem.
Hērakleita versijas par to, kas pastāv īstenībā, iedvesmojušas cilvēces attīstību gadsimtiem ilgi, kamēr pasaule nemitīgi pārveidojusies. Šodien ar Hērakleita vārdu “divreiz vienā upē iekāpt nevar” un “nekas nav tik nemainīgs kā pārmaiņas”.
Nekas nav tik sastindzis kā iespēja atklāt dabas noslēpumus, neiedziļinoties cilvēka būtībā. Caur šīs filozofijas prizmu cilvēks uzlūkots kā nestabils un nepastāvīgs. Pretrunas un konflikts šodienas cilvēku attiecībās ir sengrieķa Hērakleita novērojums, ka viss pretstatos esošais veido spēku strāvojumu. Tā rezultātā rodas siltums un dzīvības forma.
Tādēļ viņa pastāvošajā pasaulē objekti bija kustībā un sastāvēja no viena elementa. Uguns.
Tādēļ viņa pastāvošajā pasaulē objekti bija kustībā un sastāvēja no viena elementa. Uguns.
Foto: Matīss Markovskis
Foto: Matīss Markovskis
Foto: Matīss Markovskis
Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv
