Luīze de Renāla – Evija Krūze
Matilde de la Mola – Madara Reijere vai Ieva Aniņa
Žiljēns Sorels – Raimonds Celms
Stendāls un citas lomas – Voldemārs Šoriņš
Matilde de la Mola – Madara Reijere vai Ieva Aniņa
Žiljēns Sorels – Raimonds Celms
Stendāls un citas lomas – Voldemārs Šoriņš
Režisors – Edmunds Freibergs
Tulkotāja – Inese Pētersone
Dramatizējuma autori – Žaks De Dekērs un Albērs Andrē Lerē
Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš
Kostīmu māksliniece – Jurate Silakaktiņa
Gaismu māksliniece – Krista Erdmane
Mūzikas dizains – Gatis Krievāns
Muzikālais noformējums – Valdis Zilveris
Producente – Linda Helviga
Tulkotāja – Inese Pētersone
Dramatizējuma autori – Žaks De Dekērs un Albērs Andrē Lerē
Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš
Kostīmu māksliniece – Jurate Silakaktiņa
Gaismu māksliniece – Krista Erdmane
Mūzikas dizains – Gatis Krievāns
Muzikālais noformējums – Valdis Zilveris
Producente – Linda Helviga
Stendāls
(1783 – 1842)
(1783 – 1842)
Īstajā vārdā Marija Henrijs Beils. Dzimis Grenoblē. Zaudējis māti 7 gadu vecumā, cietis no despotiskā tēva audzināšanas metodēm, tāpēc tuvākais cilvēks mūža garumā viņam ir māsa Paulīne.
Ieguvis izglītību un strādājis kā revidents, šādā statusā iesaukts armijā un piedalījies Napoleona karagājienos, 1812. gadā bijis Maskavas frontē, redzējis vēsturisko Maskavas degšanu. Klīdušas leģendas par viņa aukstasinību kritiskās situācijās un konsekvento rutīnas ievērošanu, pat armijas atkāpšanās laikā, piemēram, viņš ik rītu esot skuvies.
No 1814. gada dzīvojis Milānā, kur bijis Francijas konsuls, te arī sācis nodarboties ar daiļliteratūru, un Stendāls ir tikai viens no viņa gandrīz 100 pseidonīmiem, kurus viņš variējis pat privātā korespondencē. Itālija tolaik ir provinciālāka par Parīzi, tālab Itālijā viņš iegūst slavu kā īsts dendijs, romantiķis un brunču mednieks. Visu mūžu pārdzīvojis Napoleona sakāvi, jo tieši ar šo cilvēku saistījis Francijas nākotni un tās diženumu. Monarhijas restaurācijas laiks, kad pie varas ir Luijs Filips I, un tās reakcionārie lēmumi nekādu optimismu Stendālā nerada, bet Otrās republikas nodibināšanu pēc 1848. gada revolūcijas Stendāls nesagaida.
Dzīves pēdējos gados Stendāls cietis lielas fiziskas sāpes, ko izraisījusi nepareiza sifilisa ārstēšana, līdz miris uz ielas ar sirdstrieku Parīzē, kur arī apglabāts Monmartras kapsētā.
Sarkanais un melnais
Stendāla darbi top savdabīgās estētiskās krustcelēs – savus ziedu laikus pārdzīvo romantisms un savus pirmos asnus dzen naturālisms, izmantojot abiem virzieniem tuvās dabas jēdzienus. Romantisms palēnām ir pārvērties tukšā retorikā un formas abstrakcijā, savukārt zinātnes revolūcija iezīmē pagriezienu no subjektīvā uz objektīvo, kad fakts kļūst svarīgāks par tā interpretāciju. Viens no pirmajiem sociologiem Ogists Konts runā par sabiedriskās dzīves pamatlikumiem, savukārt viņa sekotājs Ipolits Tēns atvasina domu, ka visi cilvēki piedzimst vienlīdzīgi, tomēr cilvēka dzīvi nosaka: a) rase, b) vide, c) moments – zināms attīstības posms indivīda un sabiedrības dzīvē.
Šīs jaunās idejas ir arī viena no sarunu tēmām 19. gadsimta salonos, kur valda izsmalcinātība un brīvdomība, kur pulcējas galvenokārt vīrieši, tomēr nav liegta ieeja arī izglītotām augstākās sabiedrības sievietēm, pie kādām pieder “Sarkanais un melnais” otrā cēliena varone – Matilde de la Mola jaunkundze. Viens no Stendāla agrīnajiem darbiem ir apjomīgs teorētiskas ievirzes traktāts “Par mīlestību”, kur viņš racionāli analizē romantisku kaislību, kas balstās paša pieredzē – neatbildētās jūtās pret Matildi, grāfieni Dembovsku, ko bija saticis Milānā. Mīlestības dzimšanu Stendāls sadala racionāli definējamās stadijās, ko izvērsti analizē. Tā, piemēram, pirmā stadija ir dievināšana un apbrīna, kam seko otrā stadija – atzīšanās, savukārt trešajai – cerībai gūt pretmīlu – seko ceturtā – prieks un bauda. Spriedze, ko indivīdā rada vienlaicīgi pastāvošs vēss saprāts un romantiskas jūtas, raksturīga visiem Stendāla darbiem, arī romānam “Sarkanais un melnais” (1830). Kaut arī tas tiek uzskatīts par
reālisma aizsākumu, ir skaidrs, ka Stendāls realitāti atspoguļojis izlases veidā, tajā ir skaidri manāma atklātība būtiskās lietās un naiva mistifikācija detaļās. No šodienas skatupunkta svarīgi ir visi trīs aspekti – viņa ironija, viņa izpratne par psiholoģiju un vēsturiskā dimensija.
reālisma aizsākumu, ir skaidrs, ka Stendāls realitāti atspoguļojis izlases veidā, tajā ir skaidri manāma atklātība būtiskās lietās un naiva mistifikācija detaļās. No šodienas skatupunkta svarīgi ir visi trīs aspekti – viņa ironija, viņa izpratne par psiholoģiju un vēsturiskā dimensija.
Savukārt, ja runājam par sievietēm, franču rakstniece Simona de Bovuāra grāmatā “Par otro dzimumu” uzsver – Stendāla sievietes nav viņa varoņu funkcijas, autors tām piešķir pašām savu likteni. Stendāla sievietēm ir svarīga
ne tikai brīvība, bet arī personiskā laime. Stendāla varones ir sarežģītas un daudzslāņainas, īpašas un savdabīgas būtnes. Tas arī ir lielākais viņa nopelns, atrodoties posmā starp diženajiem franču klasicisma varoņiem un Zolā
naturālistiski tēlotajām būtnēm viņa romānos.
ne tikai brīvība, bet arī personiskā laime. Stendāla varones ir sarežģītas un daudzslāņainas, īpašas un savdabīgas būtnes. Tas arī ir lielākais viņa nopelns, atrodoties posmā starp diženajiem franču klasicisma varoņiem un Zolā
naturālistiski tēlotajām būtnēm viņa romānos.
“Sarkanais” un “melnais”, cita starpā, ir atsauce uz armijas un garīdzniecības formas tērpiem un to krāsu. Tā kā restaurācijas laikā karjera armijā Stendālam nešķiet simpātiska izvēle, tad paliek – garīdzniecība, kas tad arī ir Žiljēna Sorela izraudzītais ceļš dzīvē, kurš diemžēl aizved viņu līdz giljotīnai.
Foto: Rolands Laguns
Foto: Margarita Germane
Foto: Foto: Margarita Germane
Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv
