Sila ezera nolaišana

Jānis Poruks · Mārcis Broks

Eksistenciālas šausmas 1 daļā

Pirmizrāde 2026. gada 22. oktobrī

Sīmanis Rubenis – Kārlis Reijers
Maija Vītola – Ilze Reknere*
Juris Rubenis / Meža Dēls – Bruno Bitenieks*
Rubenis / Barons / Priesteris – Ivars Puga
Trimza – Juris Hiršs
Briedis / Jaunava, Māte un Sirmgalve –Līga Zeļģe

*LKA Dramatiskā teātra specialitātes 4. kursa studenti

Režisors un dramatizējuma autors – Mārcis Broks
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Ildze Jurkovska
Komponists – Dāvis Grīnhofs
Gaismu māksliniece un atbildīgā gaismotāja – Krista Erdmane
Režisora asistents –Sergejs Smikovs

Atbildīgais skaņu režisors/-e – Lauris Stanke vai Katrīna Kalve
Atbildīgie skatuves meistari – Ritvars Zomerovskis, Ralfs Kalējs
Izrādes vadītāja – Eva Novikova

Producente – Anna Vekmane

Izrādi atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds

Jāņa Poruka darbā “Druvienas Sila ezera nolaišana un svētceļojums uz Linteni” (1905) atklājas vairāku pasauļu sadursme. Daba – gan apkārtesošā, gan cilvēka daba – tiek konfrontēta ar varu pār to, kā nu kurš prot dabu valdīt. Visi izrādes varoņi dzīvo pie Sila ezera, kura “ūdens nomainās reizi simt piecdesmit gados, atceroties visu bijušo, lai aizskalotu to prom un sāktu no jauna”.

Nolaižot ezeru, augšup ceļas tajā nogremdētais. Manā lasījumā svarīga ir šausmu sajūta – nevis tīša biedēšana, bet iekšēja, reflektīva izjūta, meklējot brīžus, kas liek šausmās sastingt par tagadni vai nākotni. Par brīdi, kad jāatbild uz jautājumu – kā noticēt tam, ko neredzi, ja vairs nevari noticēt tam, ko redzi?

Izrādes režisors Mārcis Broks

CEĻĀ UZ LINTENI: Dabas šausmas un jaunais hernhūtisms

Pēdējo reizi Jāņa Poruka vārds Latvijas Nacionālā teātra repertuārā lasāms 1921. gadā. Pēc gadsimta viņa mazāk zināmos stāstus varam lasīt kā, iespējams, pirmos latviešu ekokritikas tekstus – agrīnu nojautu par sabiedrības, saimnieciskā aprēķina un dabas konflikta neizbēgamo strupceļu, kurā ezeram ir sava griba un atmiņa. Tomēr Poruks raksta ne tikai par dabu, bet arī par morāli reliģisko krīzi hernhūtiešu kustībā, kurā uzauga viņa vecāki un vecvecāki. Tā ir pasaule, kurā daba, ticība un saimniecība vēl nav šķirtas.

Kāpēc cilvēks uzskata sevi par dabas kroni, ja patiesībā ir tikai tās sastāvdaļa? Rietumu priekšstats kultūru un dabu nodala kā divas karojošas nometnes, bet mūsu saites ar pasauli ir daudz senākas un arī tumšākas. Tās svārstās no aklas alkatības, kas Sila ezeru redz tikai kā nosusināmu un pārrēķināmu vērtību, līdz mistiskām šausmām, ka ūdeņiem un dūņām ir sava, atriebīga apziņa. Kolīdz cilvēka lāpsta un cirvis pārrauj šo trauslo tīklu, dabas sods kļūst neizbēgams. Kamēr Druvienā top kanāls, dzelzceļš, bet barona muižā iedegas elektrība, ezers vēlas atriebties.

“Bet ezera dibenā ir visādi rāpuļi. Ja ezeru nolaidīs, tie līdīs no dūņām, tie rāpos un biedēs cilvēkus, un postīs laukus, tie kodīs un pārņems mājas.”

Vēsturiski Lintene (Alūksnes novada Alsviķu pagastā) bija viens no spēcīgākajiem Vidzemes hernhūtiešu (brāļu draudžu) centriem 18. un 19. gadsimtā. Saiešanas nami, paslēpti lapu koku birztalās un rotāti zaļumiem, bija pirmā latviešu pašapziņas, pašpārvaldes un demokrātijas skola – kultūrtelpa, kurā latvietis nebija beztiesisks dzimtcilvēks, bet gan pilntiesīgs “brālis” vai “māsa”. Te “sacītāju tētiņi” runāja zemniekiem saprotamā valodā, un hernhūtiešu kustības plaukumā ļaudis kājām mēroja desmitiem verstu, lai piedzīvotu garīgo brīvību.

Poruka tēlotais laiks fiksē viņam tik pazīstamās kustības norietu, lai gan cilvēki joprojām dodas svētceļojumā uz gara patvērumu. Lintene ļaudīm ir iespēja gan mācīties pašaizliedzīgu mīlestību, brālību un sirdsšķīstību, gan aizbēgt no pasaules ļaunuma, no barona ekskavatoriem un kaimiņu skaudības.

Kāds spēks sen mani celtin ceļ
Tur augšā kāpt un meklēt vietu,
Kur vientulībā mūžīgs gars
Tad apbrīnotu katru lietu.
Še drūzmā acumirkli vien
Es lietu āru redzēt varu,
Tur, pārakmeņots mūžībai,
Es sapratīšu viņu garu:
Un kāpēc viss te bojā iet,
Kāpēc tik acumirkļos redzu,
Kā tēli tēlus apkampt steidz,
Un katris beidzot top par vecu...
Tur kalnu galotnēs man šķiet,
Var tālu redzēt, augstu justies:
Jel kāp, varbūt kāds tevim teiks,
Kāpēc tu dzīvo, kāpēc kusties.

Fragments no dzejoļa “Alpos“ | Jānis Poruks (1871–1911)

Nu saules spožums aizgājis un cēliens noslēdzies,
Viss guļ, kas bija piekusis un kas daudz bēdājis.

Tu, mīļais Dievs, vien neguli, kad visi dusam mēs,
Tev Tavi ļaudis sargāmi un mūsu dvēseles.

Kungs, mani arī piemini šai tumšā naksniņā,
Ka dusēt varu mierīgi es Tavā patvarā.

Herhūtiešu dziesma, 1665–1670.
Autori Adams Krīgers un Johans Frīdrihs Hercogs, latviski tulkojis Svante Gustavs Dīcs 1723. gadā