Izrādē piedalās: Marija Bērziņa, Daiga Gaismiņa, Elza Rūta Jordāne, Lilija Lipora, Aleksandrs Bricis, Artis Drozdovs, Gundars Grasbergs, Edgars Lipors, Mārcis Maņjakovs, Aleksandrs Tomass Matjussons, Rūdolfs Sprukulis
Režisors, dramaturgs un vizuālās koncepcijas autors – Vladislavs Troickis
Dramaturģe – Elza Marta Ruža
Scenogrāfe – Marija Ulmane
Kostīmu māksliniece – Annemarija Ščegoļeva
Komponists – Aleksandrs Tomass Matjussons
Folkloras eksperts – Edgars Lipors
Horeogrāfe – Lilija Lipora
Režisora asistents un tulks – Aleksandrs Bricis
Video mākslinieks – Toms Zeļģis
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Dramaturģe – Elza Marta Ruža
Scenogrāfe – Marija Ulmane
Kostīmu māksliniece – Annemarija Ščegoļeva
Komponists – Aleksandrs Tomass Matjussons
Folkloras eksperts – Edgars Lipors
Horeogrāfe – Lilija Lipora
Režisora asistents un tulks – Aleksandrs Bricis
Video mākslinieks – Toms Zeļģis
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Skaņu režisori – Kristaps Diura, Normunds Zālamans
Atbildīgā gaismotāja – Līva Kalniņa
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins
Atbildīgie skatuves mašīnisti – Jānis Zeltiņš, Ēriks Brūvers, Toms Bereza
Sufliere – Inese Pētersone
Izrādes vadītāja – Ilva Lorence
Producents – Rihards Gāle
Līdzproducente – Jevgeņija Šermeņeva
Atbildīgā gaismotāja – Līva Kalniņa
Atbildīgais video inženieris – Simeons Deikins
Atbildīgie skatuves mašīnisti – Jānis Zeltiņš, Ēriks Brūvers, Toms Bereza
Sufliere – Inese Pētersone
Izrādes vadītāja – Ilva Lorence
Producents – Rihards Gāle
Līdzproducente – Jevgeņija Šermeņeva
Īss satura pārstāsts. kā operā
1. daļa · Absurda komēdijaNenosakāmā vietā un laikā persona, vārdā GALVENAIS, tiek konfrontēts ar apsūdzībām, ka viņam pieder autobuss, kurā atrodas cilvēki, kas gandrīz cietuši avārijā, tāpēc viņam ir jāuzņemas atbildība. Situācija sasniedz absurdu, kad GALVENAIS, kurš nu jau tiek apsūdzēts ne tikai nenotikušajā vai gandrīz notikušajā avārijā, bet arī tautas nodevībā un prezidenta varas uzurpēšanā, paziņo, ka ir – cilvēkēdājs, cerībā atgūt kontroli pār notiekošo.
2. daļa · Kameropera pēc Alfrēda Žarī lugas “Karalis Ibī” motīviem
Ibī Tēvs ļaujas Ibī Mātes pamudinājumam kāpt tronī un kļūt par Karali Ibī. Iedvesmoti no domas par bagātību un varu, viņi nolemj nogalināt karali Venceslavu. Sazvērestībā iesaistās arī kapteinis Bordīrs, kurš piedāvā atbalstu apmaiņā pret hercogistes piešķiršanu. Pils ēdamzālē tiek izplānots karaļa slepkavības akts – vispirms prāto par indi, tad par zobena cirtienu, bet visbeidzot vienojas par koordinētu uzbrukumu parādes laikā. Signāls ir Ibī Tēva izsauciens: “SŪRDS!” Plāns tiek īstenots – sākas apvērsums, Ibī Tēvs sagrābj varu un kļūst par Karali Ibī.
Ibī Tēvs ļaujas Ibī Mātes pamudinājumam kāpt tronī un kļūt par Karali Ibī. Iedvesmoti no domas par bagātību un varu, viņi nolemj nogalināt karali Venceslavu. Sazvērestībā iesaistās arī kapteinis Bordīrs, kurš piedāvā atbalstu apmaiņā pret hercogistes piešķiršanu. Pils ēdamzālē tiek izplānots karaļa slepkavības akts – vispirms prāto par indi, tad par zobena cirtienu, bet visbeidzot vienojas par koordinētu uzbrukumu parādes laikā. Signāls ir Ibī Tēva izsauciens: “SŪRDS!” Plāns tiek īstenots – sākas apvērsums, Ibī Tēvs sagrābj varu un kļūst par Karali Ibī.
3. daļa · Parafrāze par televīzijas šovu
Studijā ierodas trīs šova dalībnieces – Veronika, Sanita un Nikola – un tiek ierautas absurdajā šova formātā – jāpakļaujas līgumiem, kamerām, fotogrāfiem un pirmajiem uzdevumiem. Visas meklē uzmanību, demonstrē spēku un atklāj neremdināmu vēlmi izcelties, bet aiz visa tā vīd jautājums – kur sākas šovs un beidzas cilvēks?
Studijā ierodas trīs šova dalībnieces – Veronika, Sanita un Nikola – un tiek ierautas absurdajā šova formātā – jāpakļaujas līgumiem, kamerām, fotogrāfiem un pirmajiem uzdevumiem. Visas meklē uzmanību, demonstrē spēku un atklāj neremdināmu vēlmi izcelties, bet aiz visa tā vīd jautājums – kur sākas šovs un beidzas cilvēks?
4. daļa · Politisko diskusiju klubs
Trīs partiju pārstāvji – Varis Lejnieks, Linda Bargā un Zane Ozolniece – spriež par demogrāfijas problēmām Latvijā. Sarunas laikā izceļas asumi un personiski aizvainojumi, atklājot partiju atšķirīgās pieejas un iekšējās pretrunas, kamēr sabiedrība un interneta troļļi uzdod provokatīvus jautājumus un izjoko politiķus.
Trīs partiju pārstāvji – Varis Lejnieks, Linda Bargā un Zane Ozolniece – spriež par demogrāfijas problēmām Latvijā. Sarunas laikā izceļas asumi un personiski aizvainojumi, atklājot partiju atšķirīgās pieejas un iekšējās pretrunas, kamēr sabiedrība un interneta troļļi uzdod provokatīvus jautājumus un izjoko politiķus.
5. daļa · Laimīgas beigas jeb Kāzas
Līgavainis un līgava ir mainījušies – varbūt pat kļuvuši par svešiniekiem, bet tieši tāpēc viņi gatavi iepazīties no jauna.
Līgavainis un līgava ir mainījušies – varbūt pat kļuvuši par svešiniekiem, bet tieši tāpēc viņi gatavi iepazīties no jauna.
Antidots jeb manifests par mākslu, kas palīdz pretoties manipulācijām
Vladislavs Troickis (1964) – ukraiņu režisors un producents, neatkarīgā teātra DAKH, postfolka grupas "DakhaBrakha" un frīkkabarē "DakhDaughters" izveidotājs. Starpdisciplinārā festivāla "GogolFEST" mākslinieciskais vadītājs.
Mēs apzināmies, ka esam pastāvīgā manipulāciju un dezinformācijas plūsmā, kas grauj sabiedrisko saliedētību, uzticību institūcijām un spēju izvēlēties savu patiesību. Mēs ticam, ka māksla ir viena no galvenajām šīs plūsmas pretestības formām, kas palīdz mums saglabāt skaidrību un kritisko domāšanu.
1. Māksla kā pretestība manipulācijām
Māksla nav tikai izklaide – tā ir būtiska pretestības forma, kas piedāvā instrumentus, lai atpazītu manipulācijas un izprastu to mehānismus. Mākslinieki un kultūras darbinieki pilsoniskajā sabiedrībā aicināti veidot darbus, kas atklāj un izskaidro manipulatīvas prakses, dezinformācijas procesus un to ietekmi uz kopienu. Mēs veidojam darbus, kas ļauj auditorijai izprast problēmu un attīstīt spēju to atpazīt.2. Kritiskā domāšana kā sabiedrības aizsardzības mehānisms
Mēs uzskatām, ka sabiedrības spēja domāt kritiski ir viens no svarīgākajiem aizsardzības līdzekļiem pret manipulācijām un dezinformāciju. Kritiskā domāšana ļauj izprast, kā informācija tiek radīta, izplatīta un izmantota, lai ietekmētu mūsu viedokļus. Māksla, kas veicina šo izpratni, stiprina sabiedrības spēju atšķirt patiesību no maldinājuma.3. Interaktivitāte un iekļaujoša pieredze
Māksla nav pasīva novērošana – tā ir aicinājums uz līdzdalību. Mēs ticam, ka interaktīva māksla aktivizē skatītāja domāšanu un iesaista viņu refleksijas procesā. Šī pieredze palīdz veidot kolektīvu apziņu un solidaritāti, ļaujot sabiedrībai apvienoties pret manipulatīvām ietekmēm, kas šķeļ un vājina kopienas. 4. Starpdisciplināra sadarbība un kopīga pieredze
Mēs uzskatām, ka māksla veido dialogu un pieredzes apmaiņu starp dažādiem sektoriem – kultūrā, izglītībā, medijos, sabiedriskajās zinātnēs un politikā. Mēs iestājamies par starpdisciplināru sadarbību un pieredzes apmaiņu, lai kopīgi veidotu risinājumus, kas palīdz sabiedrībai atpazīt manipulācijas un attīstīt noturību pret tām.5. Māksla sabiedrības noturībai un veselībai
Mēs uzskatām, ka māksla var darboties kā sabiedrības “imūnsistēmas” daļa – tā palīdz izprast ietekmes mehānismus un veido noturību pret manipulācijām. Māksla, kas rosina domāt, izglīto un aicina uz refleksiju, kļūst par rīku, kas stiprina sabiedrisko veselību gan informatīvajā, gan emocionālajā laukā.6. Māksla kā tilts starp sabiedrībām un nākotni
Mēs uzskatām, ka māksla spēj radīt kopīgus naratīvus, kas pārsniedz šķelšanās un polārisma robežas. Tā veicina solidaritāti, vienotību un izpratni starp dažādām sabiedrībām. Māksla ir tilts, kas ļauj mums iedomāties cilvēcīgāku, patiesāku un iekļaujošāku nākotni.
Nākotnes teātris nākotnes sabiedrībai. Manifests
Elza Marta Ruža (1999) – latviešu dramaturģe, 2022. gadā absolvējusi LKA drāmas un teksta studijas. Sarakstījusi lugas “Maigā vara” (LNT, sadarbībā ar Matīsu Kažu), veidojusi dramaturğiju izrādēm
“Saule riet austrumos”, “Kaimiņš no dzeltenās mājas”.
“Saule riet austrumos”, “Kaimiņš no dzeltenās mājas”.
Teātrim un politikai ir daudz kopīga. Gan teātra, gan politisko procesu pamatā ir vēlme īstenot savu vīziju. Teātra gadījumā – izrādes radošo vīziju. Politikā – nākotnes vīziju. Lai īstenotu jebkuru no šīm, ir nepieciešams iesaistīt līdzcilvēkus. Teātrī ir nepieciešams izveidot radošo komandu, politikā – valdību. Un abos gadījumos gala rezultātu uz savas ādas piedzīvos cilvēki, kuri ikdienā dzīvo ārpus tā visa.
Tad kāpēc, lai cilvēkam “no ielas” būtu svarīgi, kā tiek veidots teātris? Tāpēc, ka mūsu priekšstati par teātra veidošanas procesu, manuprāt, ir cieši saistīti ar mūsu uzskatiem par to, kuram ir vara un tiesības īstenot savu vīziju jeb veidot pārmaiņas sabiedrībā. Vai nākotnes “iestudēšanai” ir nepieciešams viens ģeniāls mākslinieks, kurš pārņems visu varu savās rokās? Vai arī nākotnes “skatuve” pieder mums visiem?
Es ceru, ka nākotnes sabiedrība būs demokrātiska sabiedrība, tādēļ arī teātri vēlos tādu redzēt. Laikā, kad demokrātija visā pasaulē tiek apšaubīta, teātris var likt noticēt, ka vienlīdzīga kopradīšana ir iespējama, un tā spēj padarīt sabiedrību vienotāku. Tomēr, lai teātris patiešām kļūtu par rīku demokrātijas stiprināšanai, ir jāīsteno šādi nosacījumi:
1. Teātra mākslinieki veido horizontālas sadarbības savā starpā
Hierarhiju aizstāj process, kura pamatā ir savstarpēja iedvesma. Kādēļ iedvesma tekstam nevarētu rasties no horeogrāfijas? Kāpēc horeogrāfiju nevarētu iedvesmot skatuves gaismas? Kāpēc izrādes vēstījuma pamatā nevarētu būt savstarpējas sarunas?2. Teātra mākslinieki veido projektus, kas balstīti izpētē
Māksla nedrīkst būt atrauta no sabiedrības. Teātra māksliniekiem jātiecas izprast sarežģītus jautājumus par mūsu sabiedrību, meklējot stāstus par īstiem cilvēkiem, veidojot intervijas, pētot ziņas un arhīvus.3. Institūcijas izceļ radošās komandas un kolektīvus, nevis atsevišķus māksliniekus
Nereti izrādes, kuras veidojuši vairāki līdzautori vai spēcīgas radošās komandas, netiek atbilstoši prezentētas — uzmanība galvenokārt tiek pievērsta tikai režisoram. Šādā veidā tiek palaista garām iespēja stāstīt par radošiem veiksmes stāstiem, kas izriet no vienlīdzīga radošā procesa.4. Institūcijas organizē diskusijas starp radošo komandu un skatītājiem
Skatītājiem ir iespēja uzdot jautājumus un tikt sadzirdētiem. Tas ir īpaši nozīmīgi, lai sabiedrība kļūtu pieņemošāka pret inovatīviem un provokatīviem mākslas darbiem.
5. Kritika attīstās kopā ar māksliniekiem
Kritiķi nepārtraukti meklē jauno teātrī, nevis idealizē aizgājušo vai esošo. Lai teātris attīstītos ir svarīgi, ka kritiķi palīdz skatītājiem izprast mūsdienīgu mākslu. Ja kritiķis pat nav gatavs pieņemt jaunus teātra virzienus, viņš nespēj tos skaidrot citiem.6. Teātris ir pieejams pēc iespējas plašākam skatītāju lokam
Teātris jāpadara pieejamāks cilvēkiem reģionos, cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, tas ir pēc iespējas plašāk jāiekļauj skolu programmās.
Gandrīz manifests. No Alfrēda Žarī vēstules režisoram Oreljēnam-Marijai Linjē-Po
Alfrēds Žarī (1873–1907) – franču dramaturgs, simbolists. Vispazīstamākais darbs ir triloģija par Ibī Tēvu, ko bieži min kā dadaisma, sirreālisma un futūrisma priekšteci, absurda estētikas stūrakmeni.
Tā kā “Karalis Ibī” Jums gāja pie sirds un tā kā tam piemīt veseluma daba, es varētu to vienkāršot; tad mēs iegūtu lugu ar garantētu komisko efektu, jo bez maniem paskaidrojumiem tā lasot Jums liktos tieši tāda.
Būtu interesanti pamēģināt to iestudēt (bez papildu izdevumiem) aptuveni šādā garā:
1. Maska galvenajam varonim, Ibī: šo masku nepieciešamības gadījumā es varētu Jums piedāvāt pats. Tomēr, domāju, ka arī Jūs esat apsvēris masku jautājumu.
2. Kartona zirga galva, kuru viņš varētu uzkārt sev kaklā, gluži kā senā angļu teātrī, tām divām zirgu ainām; kopā ar citām detaļām tā būtu īsti lugas garā, īpaši tālab, ka es vēlējos taisīt “ginjolu” [franču laukuma teātra stils ar galveno varoni Ginjolu centrā, sava veida apvienotu Arlekīna un Pjero franču versiju].
3. Izvēlēties vienu vienīgu dekorāciju vai, vēl labāk, vienu aizmugures prospektu, atsakoties no priekškara pacelšanas vai nolaišanas cēliena laikā. Un, tieši tāpat kā “ginjolos”, kāda nebūt pieklājīgi apģērbta persona parādītos uz skatuves un izkarinātu plakātu, kas apzīmē vietu, kurā notiek darbība. (Lūdzu, pievērsiet uzmanību tam, ka esmu pārliecināts – suģestējošs plakāts ar uzrakstu ir pārāks par jebkuru parastu dekorāciju. Ne dekorācija, ne masu skati nespēs radīt priekšstatu par poļu armiju, kas soļo pa Ukrainas zemi.)
4. Atsacīšanās no pūļa uz skatuves, kas bieži izskatās neveikli un tracina ar bezjēdzību.
5. Izvēlēties īpašu “akcentu” vai, vēl labāk, īpašu “balsi” galvenajam varonim.
6. Kostīmi, cik nu tas ir iespējams, nedrīkst saistīties ar kādu konkrētu vietu vai laiku (tas arī labāk atklās mūžīgā ideju); vēlams, mūsdienīgi, jo satīra ir mūsdienīga; un tādi, kas raisa nepatiku, jo tad šīs drāmas notikumi liksies vēl žēlabaināki un šausmīgāki./../
Es neesmu aizmirsis, ka šis ir tikai projekts Jūsu izskatīšanai; es uzsāku sarunas tikai tāpēc, ka "Karalis Ibī" izdevīgi atšķiras no citiem darbiem ar savu pieejamību plašai publikai.
No autora uzrunas publikai pirmizrādes vakarā
Parīzē 1896. gada 10. decembrī
Doktors Mendess ir veicis brīnišķīgu salīdzinājumu – paši primitīvākie sacerējumi līdzinās pašiem pilnīgākajiem, jo primitīvāka ir kāda būtne, jo tuvojas pašām sarežģītākajām. Primitīvajām nav nejaušu izciļņu, rakstura nelīdzenumu un asu iezīmju, kas ļauj tām iegūt sfērisku vai gandrīz sfērisku virsmu, gluži kā embrijam vai Ibī; pilnīgajām savācas tik daudz sīku detaļu, ka veido to unikalitāti, ka tā galu galā jau atkal iegūts sfērisku formu pēc tās pašas aksiomas, saskaņā ar kuru visgludākā virsma ir ķermenis, kuram ir visvairāk negludumu. Tāpēc jūs varat saskatīt Ibī kungā jebko – vienkārši marioneti vai karikatūru, kurā kāds skolnieks ir attēlojis savu skolotāju, kurš iemiesoja visu grotesko uz pasaules. Un tieši to jūs šovakar ieraudzīsiet. Mūsu aktieri uz pāris vakariem bija ar mieru atteikties no savas individualitātes un spēlēt, savienojot sevi ar masku – lai pēc iespējas precīzāk kļūtu par dvēseli un iekšējo cilvēku tām lielajām marionetēm, ko šovakar ieraudzīsiet.
“Karalis Ibī” ir luga, kura nav rakstīta marionetēm,
bet aktieriem, kuri spēlē kā marionetes –
un tas nav viens un tas pats.
bet aktieriem, kuri spēlē kā marionetes –
un tas nav viens un tas pats.
Mēs izmantojām, un tas ir svarīgi, balagāna mūziku ar orķestrāciju, kas veikta pūšaminstrumentiem, gongiem un jūrnieku ragiem; tiesa, visus šos instrumentus mēs šovakar nedabūjām, tāpēc mūzika skanēs no aizkulisēm un uz klavierēm.
Tāpat esmu veicis labojumus tekstā. Esmu novācis dažus tekstus, ko man lūdza aktieri, un pat dažus fragmentus, kas patiesībā būtu nepieciešami pēc jēgas un lugas līdzsvaram. Bet es atstāju viņiem arī dažas tādas ainas, kuras labprāt būtu izgriezis. Jo, lai kā mums gribētos kļūt par marionetēm, mēs nolēmām visus varoņus neiekarināt striķos, kas būtu ja ne gluži absurdi, tad vismaz ļoti apgrūtinoši viņiem pašiem.
Dekorācijas ir ļoti precīzas, jo tas ir viegls veids, kā izdarīt tā, lai lugas darbība notiktu mūžībā, piemēram, tūkstoš un kādu tur gadu var viegli apzīmēt ar revolvera šāvieniem; tam piedevām jūs redzēsiet durvis, kas atveras guļus zem zilajām debesīm, kamīnus, uz kuriem atrodas pulksteņi, kas sašķeļas, lai izrādītos durvis, un palmu, kas zeļ un zaļo no gultapakšas, lai mazie zilonīši, kas stāv uz grāmatplauktiem, vieglāk varētu tās apšķīt un notiesāt.
Lugas, kuru tūlīt jūs ieraudzīsiet, darbība notiek Polijā.
Tātad – Nekurienē.
Tātad – Nekurienē.
Īss stāsts par režisoru Vladislavu Troicki.
Īss stāsts par Alfrēdu Žarī un viņa Karali Ibī.
Foto: Lauris Vīksne
Foto: Lauris Vīksne
Foto: Lauris Vīksne
Latvijas Nacionālo teātri atbalsta
Vairāk par teātri uzziniet www.teatris.lv